Bezstājas demonstrācija
 
©F64

Krievijas prezidenta Vladimira Putina pārievēlēšana daudzus pasaules politiķus nostādīja visai divdomīgā situācijā. No vienas puses, Krievija ir ietekmīga valsts, viena no ANO Drošības padomes pastāvīgajām loceklēm, kodollielvalsts, un kaut vai protokola pēc tās vadītāju vajadzētu apsveikt ar ievēlēšanu, bet, no otras puses, skaidrs, ka vēlēšanas bija tīri dekoratīvas, savukārt Putina līdzšinējā politiskā darbība, graujot starptautisko tiesību normas, nerada demokrātisko valstu vadītāju vēlmi viņu apsveikt.

Mūsu kaimiņvalstu prezidenti izvēlējās radikāli atšķirīgus rīcības variantus. Igaunijas prezidente Kersti Kaljulaida jau otrdien apsveica Putinu ar «atkārtotu ievēlēšanu», kamēr Lietuvas prezidente Daļa Grībauskaite (ar preses dienesta starpniecību) publiski paziņoja, ka, «kamēr Krievija nedemonstrē cieņu pret starptautisko tiesību principiem un neievēro citu valstu tiesības un intereses, mēs atturamies no apsveikumiem». Mūsu prezidenta Raimonda Vējoņa trešdienas rīta «mēs vēl domāsim» un tās pašas dienas pievakarē izplatītais paziņojums, ka apsveikums tomēr nosūtīts, bija sliktākā iespējamā reakcija.

Tie, kas aicina caur pirkstiem skatīties uz Putina darbiem un par katru cenu censties saglabāt labas attiecības ar Kremli, parasti apelē pie ekonomiskā izdevīguma un to desmitu tūkstošu cilvēku labklājības, kuru darbs saistīts ar šo saimniecisko saišu nodrošināšanu. Viņu dēļ mūsu politiķiem ir jābūt spējīgiem rīt krupjus un izlikties, ka Putins ir gluži «normāls» prezidents. Gan mana personiskā pieredze, kontaktējoties ar krieviem, gan arī līdzšinējā pasaules prakse neliecina, ka piekāpība, centieni izpatikt ir labākais risinājums attiecībās ar Krieviju. Krievijā tradicionāli (vēsturnieki tajā saskata Zelta ordas tikumu saknes) galvenais cieņas avots ir spēks. Tajā skaitā - nelokāma stāja. Visa Putina Krievijas propaganda grozās ap pārspriedumiem par to, kurš kuru pakļaus, salieks vai nolieksies. No šāda skatu punkta Vējonis ilgi vilcinājās, līdz beigās «noliecās». Ja reiz zināja, ka beigu beigās apsveiks, tad tas bija jādara, nedemonstrējot, ka to dara pret savu gribu. Gribēja kā labāk, sanāca kā vienmēr. Lai gan drīzāk - no sevis neaizbēgsi.

Atcerēsimies bijušā ASV prezidenta Baraka Obamas pieredzi attiecībās ar Krieviju. Kremlim viņš bija ideāls prezidents, kurš pēc visām Minhenes runām un Gruzijas notikumiem brauca uz Maskavu, bāzās ar savu draudzību un attiecību pārstartēšanas pogu. Taču Kremlī Obama tika uztverts kā vārgulis un nekādu cieņu neraisīja. Obama Krievijā kļuva par vispārēju izsmiekla objektu, lai gan no Krievijas interešu viedokļa šādai attieksmei nebija pamata. Gluži otrādi, pielaidīgāku ASV prezidentu Putins diez vai jelkad sagaidīs. Tiesa, man ir versija, ka Putina nepatika pret Obamu slēpās tieši šajā neapzinātajā neapmierinātībā, ka ASV prezidents nav spējis viņu šad tad nolikt pie vietas un neļaut savārīt pārāk lielas ziepes. Līdzīgi kā izlutināts bērns dažkārt dusmojas uz saviem vecākiem, ka tie ir par vārgu, lai viņa kaprīzes kaut drusku pievaldītu.

Starp Baltijas valstīm Latvija tradicionāli ir bijusi pret Krieviju pielaidīgākā. Lietuva jau kopš padomju laikiem ietur stingrāko pozīciju, kā rezultātā viņiem padomju laiku migrantu īpatsvars ir ievērojami mazāks nekā ziemeļu kaimiņvalstīs. Igaunija ar Krieviju pamatīgi salecās 2007. gadā «bronzas kareivja» sakarā. Igaunijas robežlīgums ar Krieviju joprojām nav ratificēts.

Vai Latvijas samiernieciskā pozīcija attiecībās ar Krieviju ir devusi kādus taustāmus labumus? Atsevišķi uzņēmēji vai nozaru eksperti noteikti spēs nosaukt konkrētus projektus, kuri tautsaimniecībai devuši vērā ņemamu pienesumu. Nav šaubu, ka tādi ir. Cits jautājums, vai šie projekti netiktu īstenoti, ja Latvijas nostāja būtu stingrāka? Piemēram, tranzītnozarē Krievija konsekventi realizē savu politiku (prioritāte savām ostām) neatkarīgi no mūsu stingrākas vai mīkstākas nostājas.

Nav nekādu indikāciju, ka iztapība Putina režīmam dotu kādas īpašas priekšrocības. Nav korelācijas starp Austrumeiropas valstu (Rietumeiropai ar Krieviju ir cits vēsturiskais fons) labklājības līmeni un draudzīgu attieksmi pret Krieviju. Tāpēc no vēlīnā Vējoņa apsveikuma gaidīt kādu izdevīgumu ir velti. Drīzāk otrādi, jo Vējoņa kārtējā «bezstājas» demonstrācija Putinam varētu šķist īpaši šķebīga.