Gājiens pēc savas lietas
Tieši pirms 34 gadiem, kādā 1984. gada janvāra agrā rītā, pusseptiņos no rīta manā dzīvoklī (tolaik vēl dzīvoju kopā ar vecākiem) iezvanījās telefons. Tajā pašā toņkārtā, kādā tagad telefoni zvana vien veco laiku filmās. Trrrr…Trrrr…Trrrr. Piegāju pie aparāta. Pacēlu klausuli. «Jā, klausos.» «Šeit no Valsts drošības komitejas,» klausulē atskanēja balss bez ievada un intonācijas. «Vai jūs varētu ierasties pie mums komitejā. Uz Frīdriha Engelsa un Ļeņina ielu stūra?»
«Stūra mājā» mani gaidīja VDK izmeklētājs Jumītis, un viņam uz galda atradās pabieza kartona mape ar šādām mapēm raksturīgo uzrakstu - Дело (lieta, krievu val.). Jumītis pavēstīja, ka esmu nostājies uz bīstama ceļa, un brīdināja, ka komiteja «zina visu». Patiesībā jau viņš tēloja labo izmeklētāju, kura uzdevums ir preventīvi novērst jauna cilvēka pretpadomju «maldus» un neapdomīgu pļāpāšanu pa labi un kreisi. Viņš interesējās par pretpadomju ievirzes grāmatām (Staļina impērija patiesības gaismā un Latvijas boļševizācija), par kurām biju stāstījis studentu celtnieku vienībā, un, šķirstot lietu, grozīja galvu. «Tu pat iedomāties nevari, ko te viens otrs par tevi stāsta.»
Pēc neatkarības atjaunošanas vairākkārt biju domājis doties uz Totalitārisma seku dokumentēšanas centru (TSDC) iepazīties ar šo savu lietu, jo arī mani pašu interesēja, ko tad par mani ir «sastāstījuši» un kas bijuši šie stāstnieki. Aizdomas par stukačiem man bija, bet nekādus ziņojumus Jumītis toreiz nerādīja. Taču kaut kā vienmēr šo gājienu atliku. Tagad, kad atkal aktualizējusies čekas maisu lieta un pirms svētkiem pats biju intervējis VDK dokumentu izpētes komisijas priekšsēdētāju Kārli Kangeri, beidzot jutu - ir laiks beidzot iepazīties ar savu lietu.
Vizīte TSDC jāpiesaka iepriekš. «Ziniet, pēdējā laikā mūs te gāž riņķī. Varam jūs pierakstīt tikai uz nākamo nedēļu,» vīteroja sievietes balss vada otrā galā. Ja uz nākamo, tad uz nākamo. Ja jau vairāk nekā trīsdesmit gadu biju gaidījis, tad pagaidīšu vēl dažas dienas. TSDC divstāvu ēka ir ieslēpusies Miera ielā pie Lielajiem kapiem kāda lielāka nama iekšpagalmā. Apjozta ar sētu. Vārti aizslēgti, pie vārtiem nekāda uzraksta. Tikai zvana poga. Pēc pogas nospiešanas īss mirklis un atskan: «Vārti ir vaļā.»
Uz ielas man pretī iznācis jauns kareivis plankumainā maskēšanās formā. Viņš paņem manu pasi un norāda turpat pie ieejas durvīm pa kreisi uz nelielu istabiņu: «Piesēdiet, pagaidiet. Tūlīt pie jums atnāks.» Pēc brīža nelielajā istabiņā ienāk slaida sieviete īsi apgrieztiem matiem. Rokās viņai pavisam plāna mapīte. «Zinta Ābola, TSDC vadītāja,» viņa stādās priekšā. «Kur tad mana lieta?» nespēju noslēpt vilšanos. «Nekādu lietu nav,» atbilde skan gandrīz dusmīgi. «Kāpēc visi domā, ka ir kaut kādas lietas?»
«Nu, kā? Es taču pats redzēju savu lietu. Tā bija vismaz tik bieza,» ar pirkstiem rādu. «Jūs esat aģents?» strupi jautā Ābola. «Nē, esmu cietušais. Tas, par kuru stučīja un kuram sēja pretpadomju aģitāciju. Izmeklētājs Jumītis veda mani rādīt čekas kameras un prasīja, vai vēlos tajās nonākt. Čeka man visādi dzīvi bojāja, un tagad gribētu uzzināt, kā tas viss notika.»
Izrādās, ka nekādu lietu neesot. Jau 1990. gadā pēc PSRS VDK rīkojuma Latvijas PSR VDK sākusi to lietu, kuras saistītas ar pretpadomju darbību, mērķtiecīgu iznīcināšanu. Tas nozīmē, ka stučītāji var gulēt mierīgi, jo vienīgais, kas ir, ir šī aģentu kartotēka, kurā ir vārds, uzvārds un segvārds, bet pašu ziņojumu un, galvenais, lietu par cilvēkiem, par kuriem ziņots, nav. Tātad ne es, ne arī kāds cits, kura dzīvi VDK savulaik centās bojāt, neko par šiem saviem pāridarītājiem uzzināt nevar. Tā kā nav nekādu iespēju uzzināt, ko kurš ir stučījis un par ko, tad nevar arī izvērtēt, kurš ir īsts stukačs un stučījis «no sirds» un kurš tikai amata pēc.
Vēl vairāk. Tā kā šo lietu nav, tad nav arī nekādu iespēju pierādīt savu nevainību, ja kaut kādu iemeslu dēļ cilvēks pret savu gribu nonācis šajā aģentu kartotēkā. Tur visi ir burtiski vienā maisā - gan dedzīgi stukači, gan tādi, kuri centās neko sliktu par citiem neziņot, gan tādi, kuri tur ierakstīti kādu citu iemeslu dēļ. Tāpēc Ābola ir ļoti skeptiski noskaņota pret šo maisu pilnīgu publicēšanu. Līdz šim biju pārliecināts, ka maisi jāpublicē, bet tagad Ābola arī manī ir iesējusi šaubu sēklu.