Kad izšauj vilkus, savairojas jenoti
Vecrīgas kafejnīcās un pīpētavās klīst šausmu stāsti par iespējamo politiski kriminālo sprādzienu, kas varētu iet gaisā saistībā ar Rimšēviča – Martinsona – Sprūda lietu. Baumas ar katru nākamo aprites loku apaug arvien kliedzošākām detaļām un skar arvien augstākas amatpersonas.
Daudzas epizodes, pat ja tās politiski izklausās drausmīgi (piemēram, Martinsona loma Valsts prezidenta vēlēšanās), ir ar samērā mazu juridiski kriminālo kapacitāti, jo deputāti prezidentu pagaidām vēl vēlē aizklātās vēlēšanās, un diez vai pie mūsu tiesu prakses izdotos pierādīt balsu pirkšanas gadījumus, pat ja tādi tiešām būtu. Šāda balsu pirkšana (sarunāšana) ir diezgan apšaubāma no tīri tehniskā viedokļa (bet ne pēc būtības). Tajā pašā laikā Vecrīgas publika ir vienprātīga tajā ziņā, ka lieta netiktu uzsākta un KNAB neķertos aiz ragiem tādam smagsvaram kā Rimšēvičs, ja nebūtu vairāk nekā simtprocentīgas pārliecības, ka aizdomām ir reāls pamats. Jāsaka vēl vairāk. Latvijas politiskajā aizskatuvē tādi personāži kā Martinsons un Sprūds nemaz nevarēja neparādīties. Par Rimšēviču ir atsevišķs stāsts, jo viņš jau ir nedaudz citā līmenī.
Kāpēc Martinsona un Sprūda parādīšanās bija neizbēgama? Tāpēc, ka ilgus gadus notika mērķtiecīgas medības pret trim kanonizētajiem «oligarhiem», it kā viņi būtu vienīgie uz Latvijas politekonomiskās skatuves. KNAB vairāk nekā desmit gadus (faktiski jau kopš dibināšanas brīža) veica konsekventu noteiktu politekonomisko spēku padzīšanu no laukuma, tādējādi atbrīvojot vietu citiem. Viss tas atgādināja situāciju, kad vilki tiek izšauti un mežā savairojas jenoti. Strīķes de facto vadītais KNAB kopā ar noteiktu mediju un politisko spēku aliansi īstenoja «meža» pārdali, bet no tā stirniņām (tautai) vieglāka dzīve nekļuva.
Uz Rimšēviča un citu lietā iesaistīto personāžu iespējamo noziedzīgo nodarījumu fona Sudrabas - Judina parlamentārās izmeklēšanas komisijas pusgadu ilgā niekošanās, cenšoties noskaidrot, ko viesnīcas numuriņā centušies sarunāt dziļā opozīcijā esošais Šlesers ar vēl dziļākā opozīcijā esošo Urbanoviču, izskatās pat ne smieklīgi, bet vienkārši nožēlojami. Vēl vairāk - komisijas nosaukumā minētā frāze par «valsts nozagšanas pazīmēm» izklausās jau zaimojoši. Komisijas deguna priekšā notiek reāla valsts nozagšana, bet tā šajā laikā knibinās ap niekiem.
Rimšēviča - Martinsona lieta pilnībā devalvējusi Judina & Co priekšvēlēšanu kulminācijai pietaupītos «kompromatus». Konspirācijas teoriju cienītāji varētu pat sākt prātot, vai tik visa jezga ap tā dēvētajām oligarhu sarunām nav radīta speciāli, lai novirzītu tiesībsargājošo iestāžu uzmanību no darbībām, kuras notiek te un tagad, nevis 2009.-2011. gadā. Protams, šo politisko punduru mērķis nebija kādu piesegt. Viņi, rībinot bungas un dedzinot dūmu sveces, vienkārši pildīja tā dēvēto noderīgo idiotu funkciju laikā, kad negaisa mākoņi savelkas ap jaunajiem meža «saimniekiem».
Ko tas viss nozīmē Saeimas vēlēšanu gadā? Līdz pat pēdējam laikam Latvijas politiskā karte tika zīmēta pēc 2005.-2010. gada kontūrām, kur darbojās «oligarhi», «tēvzemieši» (nevis Nacionālā apvienība), Saskaņas centrs (nevis sociāldemokrātiskā partija Saskaņa), «gaišie spēki», vienīgā patiesā cīnītāja pret «korupciju» Juta Strīķe un tamlīdzīgi mitoloģizējušies tēli. Daudziem politiskais laiks šķita apstājies desmit un vairāk gadu senā pagātnē, kas skaidri parādījās Sudrabas - Judina komisijas «darbā». Rimšēviča - Martinsona lieta šo iluzoro, viegli uztveramo bildi izjauca.
Diemžēl Latvijas politikā joprojām ir pieprasījums, lai publiskajā telpā turpinātos vecā translācija no šīs aizvēsturiskās realitātes. No tās paralēlās realitātes, kur Strīķe & Jurašs joprojām cīnās ar «oligarhiem», nevis parādās reālā gaismā kā KNAB operatīvo dienestu vadītāji, kuru bezdarbības (nemākulības) aizsegā savairojušies visi šie martinsoni. Daudziem dzīvot pagātnes rēgu pasaulē vienkārši ir ērtāk.
Laiks, kad no KNAB tecēja kā no cauras mucas, par laimi, ir beidzies. Diemžēl arī pārlieka piesardzība informācijas sniegšanā izraisa nevajadzīgas spekulācijas un ļauj dažādiem polittehnologiem konstruēt jaunas paralēlās realitātes. Dažiem politiskajiem spēkiem šīs vēlēšanas var būt dzīvības vai nāves jautājums, tāpēc nav šaubu, ka viņi mēģinās apkārt klīstošās baumas ievirzīt sev vēlamās sliedēs. Šajā situācijā krasi pieaug oficiālās informācijas svars, jo sabiedrība tomēr ir tiesīga zināt, kas ir kas šajā sprādzienbīstamajā lietā.