Orbans – skats no Latvijas

Svētdien notikušās parlamenta vēlēšanas Ungārijā parādīja, ka nacionālkonservatīvais kurss, kuru piekopj turienes vadošā partija FIDESZ ar tās līderi, Ungārijas premjeru Viktoru Orbanu priekšgalā, joprojām saglabā augstu popularitāti ungāru vidū.

Par Orbanu un viņa politiku ir ļoti pretrunīgi, radikāli atšķirīgi uzskati. Vieni par viņu jūsmo un liek par paraugu, kādam jābūt īstam valstsvīram ar mugurkaulu, kamēr citi šos skaļos vārdus gribētu likt pēdiņās. Galvenais, no kuras puses skatās. Mūs, protams, interesē skats no Latvijas. Kāds tas ir?

Orbans visvairāk patīk mūsu nacionālistiem ar konservatīvu skatījumu uz pasauli. Īpaši viņus sajūsmina Orbana asā reakcija migrantu krīzes laikā un gatavība būvēt sienu, kas šo migrantu plūsmu apturētu. Jau tas vien, ka Orbans bija galvenais cīnītājs pret tā dēvēto atvērto durvju politiku, šo cilvēku acīs viņu padara par varoni, kura nopelnus var apšaubīt tikai uzpirkts sorosīds vai kvēls liberasts. Šie nacionālisti dusmojas, kad tiek norādīts uz Orbana politisko uzskatu līdzību ar Putina skatījumu uz pasauli. Taču jāatceras, ka Ungārijas prezidents Jānošs Āders bija pirmais kādas ES valsts galva, kurš apsveica Krievijas prezidentu ar pārvēlēšanu. Lai arī Ungārijas prezidents ir vēl dekoratīvāka politiskā figūra nekā mūsu prezidents, skaidrs, ka šis steidzīgais apsveikums bija dziļi simbolisks un nevarēja būt nosūtīts bez valdības vadītāja Orbana ziņas.

Vietējiem Orbana faniem ir grūti noliegt viņa mentālo tuvību ar Putinu, taču viņi tajā nesaskata nekā īpaša, jo, viņuprāt, Putins ir Putins un Orbans ir Orbans. Nav ko viņus jaukt vienā katlā. Galu galā visu tautību nacionālisti ir savā ziņā līdzīgi savā pasaules uztverē. Ja viņi būtu nevis latviešu, bet gan krievu nacionālisti, tad, visticamāk, būtu dedzīgi putinisti. Vienīgi tas, ka Putina Krievija ir reāls drauds Latvijai, neļauj daļai Orbana apjūsmotāju būt tikpat dedzīgiem putinistiem. Lai gan dažiem netraucē arī tas.

Orbans kā salīdzinoši lielākas tautas nacionālists diez vai mūs uztver kā līdzvērtīgus. Kur nu vēl kā draugus. Viņa retorikā Ungārija iezīmējas kā reģiona lielvalsts un pat kaimiņos dzīvojošie rumāņi, slovāki, ukraiņi (tas nekas, ka viņu vairāk nekā ungāru) parādās kā zemākas līgas spēlētāji. Man personiski nav ilūziju par to, ka Orbans varētu kādā svārstīgā situācijā nostāties stingri pret Putinu Latvijas pusē un mums palīdzēt (atšķirībā, piemēram, no poļu konservatīvās valdības), tāpēc neredzu pamatu par viņu īpaši jūsmot.

Manuprāt, daudz interesantāki par Orbana nacionālistisko retoriku ir atsevišķi viņa ekonomiskie gājieni, kuri savulaik izpelnījās bargu kritiku. Tagad ir pagājis pietiekami ilgs laiks, lai varētu vērtēt to rezultātus. Orbans nāca pie varas ar solījumiem aplikt bankas un lielās veikalu ķēdes ar papildu nodokli. Viņš tika ierasti apsaukāts par populistu, un sabiedrība tika biedēta, ka šādu soļu īstenošanas gadījumā bankas un veikalu ķēdes aizies prom; pārnesīs izdevumu daļu uz klientiem; izsīks investīciju pieplūde valsts tautsaimniecībā un vispār iestāsies totāls kirdik.

Nekas no šiem draudiem nav piepildījies. Neviens ar papildu nodokli apliktais nekur nav aizmucis, viss strādā, bankas un lielo veikalu ķēdes maksā uzliktos nodokļus, un Ungārijas ekonomiskie rādītāji gandrīz visos parametros ir būtiski labāki nekā iepriekšējās kreisi liberālās (probriseliskās) valdības laikā. IKP izaugsme ir straujāka, par spīti sliktākajai konjunktūrai (2002.-2010. g. 12,6%; 2011.-2018. g. 15,6%), budžeta deficīts (bija 5-8% no IKP, tagad zem 2% no IKP), arī valdības parāds (2010. g. - 80% no IKP; 2017. g. - 73%) ir ievērojami samazinājies. Tāpat turpina pieaugt summārās ārvalstu investīcijas (+10 miljardi eiro). Maksājumu bilances tekošā konta deficītu (-7-8%) nomainījis tekošā konta proficīts (3-5%). Tieši salīdzinoši labie ekonomiskie rādītāji palīdzēja Orbanam vēlēšanās uzvarēt tik pārliecinoši, par spīti ļoti aktīviem viņa dēmonizācijas mēģinājumiem kreisi liberālajos medijos.

Ja nu ko mēs no Orbana varam mācīties, tad tā ir droša, nestandarta pieeja sarežģītās situācijās, kā arī mazāka baidīšanās no dažādu visziņu «pareizajām» norādēm, kā dzīvot, kā domāt un kā saimniekot.