Šodienas sistēmu spridzināt neļaus
Ceturtdien ar parlamentārās izmeklēšanas komisijas (PIK) priekšsēdētājas Ingunas Sudrabas runu-ziņojumu noslēdzās (vismaz oficiālā līmenī) pusgadu ilgusī Rīdzenes sarunu epopeja. Sudrabas runa bija pietiekami spilgta un saturiski piesātināta, tāpēc jo vairāk žēl, ka mediji (pirmām kārtām sabiedriskie mediji) to faktiski noignorēja, jo fokusējās uz citu. Ko tad tik būtisku pateica Sudraba, un kāpēc viņas vārdi palika plašākai publikai nesadzirdēti?
Sudraba pateica to, ko it kā zināja visi. Proti, ka «mūsu valstī… ja ne visu, tad daudz ko nosaka ierobežotu cilvēku grupējumi, kuri cīnās par savu resursu vairošanu un ietekmes sfērām». Vai tas ir kas jauns? Vai sabiedriskie mediji būtu īpaši ieinteresēti to noklusēt? Nē. Sudrabas neieredzēšanas un viņas teiktā ignorēšanas galvenais iemesls ir cits. Tas, ka viņa neieņem kāda noteikta grupējuma pozīciju un neuzbrūk tikai atsevišķiem šā grupējuma konkurentiem, bet gan vēršas pret sistēmu kopumā. Lūk, ko viņa saka: «Mēs jau sen redzam un jūtam, ka mūsu valsts tiek dalīta, sadalīta un pārdalīta atkal un atkal. Bet man nav vienalga, kas Latvijā notiek, tāpēc mani ļoti interesēja - kurš un kādā veidā var izveidot un kā pastāvēt tāda sistēma, kas aizstāv savējos un norok, nomelno tikai tos, kuri šai sistēmai un tās interesēm ir bīstami.»
Sudraba atklāj, kāpēc šī sistēma var netraucēti darboties: «Latvijā ir izveidotas iestādes, kuru uzdevums būtu šos grupējumus pieskatīt un neitralizēt. Tad, lūk, ar nopietnu sejas izteiksmi un gana stiprām apsūdzībām attiecīgā iestāde [KNAB] pirms daudziem gadiem uzsāka tā saukto oligarhu telefonu noklausīšanos, ko darīja daudzus gadus pat situācijā, kad noklausāmie par to zināja. Tad sekojošajos piecos gados saņemto informāciju izmeklēja, un tad tas beidzās… (pauze) ar publikāciju žurnālā, kas liecina par kārtējo informācijas noplūdi!»
Sudraba izmisīgi aicina politiķus izbeigt savstarpējos «cilšu» karus un cīnīties, lai salauztu pašu sistēmu, taču pretī saņem vien pārmetumus un pazemojumus. Šajā sakarā īpaši neglīti izrīkojās Nacionālā apvienība (NA), atkārtoti virzot balsojumu par Sudrabas atstādināšanu no PIK vadības. Ir saprotama NA vēlētāju nekritiskā attieksme pret saviem «patriotiskajiem» vadoņiem, bet Saeimas zālē sēdošie taču lieliski saprot, cik liekulīgi no šā politiskā spēka pārstāvja mutes skan vārdi par korupciju, oligarhiem un tamlīdzīgi. Kāpēc šis ciniskais cirks? Kāpēc vārdos tēlot nevainīgus svētuļus, bet darbos apstiprināt Sudrabas vārdu patiesumu par atsevišķiem grupējumiem, kuri kā zirnekļi burkā gatavi viens otram rīkli pārgrauzt? Diemžēl šis nav vienīgais Sudrabas vārdus apliecinošais piemērs.
Ikviens politisko procesu vērotājs zina «viltvārža» (viltvārža, jo atļaujas runāt citu vārdā bez šo personu ziņas) Māra Martinsona vārdu. Viņš staigā pa dažādiem Rīgas kabinetiem burtiski plātīdamies ar savu ietekmi. Neviens īsti nezina, cik liela ir viņa patiesā ietekme, taču viņš izstaro tik nesatricināmu pārliecību, ka visu var nokārtot, kā vien grib, ka šo kabinetu saimnieki saraucas kūkumiņā un «drošības labad» piekrītoši māj ar galvu. Martinsona kā «lietu kārtotāja» slava viņam iet pa priekšu un ļauj ar kājas spērienu atvērt gandrīz jebkura kabineta durvis.
Vai kaut viens «pretoligarhu» trokšņa taisītājs, sākot ar Judinu, Ločmeli un beidzot ar Strīķi, pusgada laikā kaut reizi ir pieminējuši Martinsona vārdu? Anete Bērtule un Ivo Leitāns sabiedriskajos medijos rūpīgi atainoja katru PIK sēdi un ar baudu izgaršoja, ko Šlesers teicis Urbanovičam pirms astoņiem gadiem. Vai viņi par to, ko Martinsons dara šodien, neko nav dzirdējuši? Bez šaubām, ka ir, jo, kā jau teicu, Martinsona uzvārds ir labi zināms ikvienam, kurš seko līdzi politiskajiem procesiem valstī.
Vai Martinsona uzvārds ir zināms arī plašākai publikai? Nē, jo pusgadu sabiedrībai tiek pielietas ausis ar politiskā līķa Šlesera sarunām, bet par Martinsonu publiskajā telpā retu reizi ieminas vien žurnāliste Agnese Margēviča. Kāpēc tā? Tāpēc, ka Martinsons iemieso tieši to sistēmu, kurā mūsu politiskie grupējumi darbojās nevis pirms astoņiem gadiem, bet gan ŠODIEN. Šodienas sistēmu tajā mītošie ne tikai nevēlas uzspridzināt, bet nekādi nepieļaus arī Sudrabai to darīt. Šī sapratne tad arī ir galvenais šīs komisijas darba rezultāts.