Joprojām tādi svētki kā Halovīns un Valentīndiena raisa plašas diskusijas, vai tos būtu jāsvin arī Latvijā, ja savu svētku jau gana.
Visu Svēto dienas priekšvakaru angļu valodā sauc „Halloween”, kas savukārt ir saīsinājums no pilnā nosaukuma „All Hallows’ Evening” - „Visu Svēto vakars”. Latviešu valodā atbilstoši angļu valodas izrunai šo vārdu atveido kā „Halovīns”.
Halovīnu atzīmē 31. oktobrī un šogad tas ir iekritis ceturtdienā.
Halovīns ir cēlies no seno ķeltu svētkiem Samhain, kad viņi šajā dienā atzīmējuši gada tumšās puses iestāšanos. Ķeltu priesteri šajos svētkos dedzinājuši ugunskurus, kuros ziedojuši dažādus upurus nāvei. 8. gadsimtā Pāvests Gregorijs III pasludināja 1. novembri par Visu svēto dienu un šī diena iekļāva sevī ķeltu svētkus. Pirmssvētku vakars (31. oktobris) kļuva pazīstams kā Visu svēto dienas priekšvakars jeb Halovīns.
Mainoties gadsimtiem, Halovīns no pagānu rituāla mūsdienās kļuvis par ballīti ar pārģērbšanos, ķirbja grebšanu un saldumu diedelēšanu.
Latviešiem šie svētki izpaužas kā veļu laiks, kas ilgst no Miķeļiem līdz Mārtiņiem (no 29. septembra līdz 10. novembrim). Kā vēsta portāls "Par kultūru", senie latvieši ticēja, ka veļu laikā aizgājušo senču gari , kurus dažādos novados sauca par veļiem, velēniešiem, iļģiem, ķauķiem, vecajiem un citos vārdos, nāk ciemoties pie dzīvajiem, lai satiktos ar dzīvajiem dzimtas pārstāvjiem. Ļaudis teicās redzējuši veļus kā miglu, kā kamolus veļamies. Veļu laikā nedrīkstēja dziedāt, bija jāuzvedas klusi. Ļaudis vakarēja, strādāja klusus darbus, minēja mīklas. Mielastu veļiem izlika istabā, saimniecības ēkās, arī kapsētā vai pie kāda ozola. Mirušo dvēseļu mielošana. Tika Mielotas senču dvēseles, kurām līdz, zināms, varēja nākt arī citi veļi. Mielošana notika rijās, pirtīs, kūtīs, arī citās klusās vietās. Ēdienus nesis parasti pats saimnieks.
Tradicionāls Halovīna simbols ir izgrebts ķirbis , kura iekšpusē liek iedegtu sveci. Tradīcija esot radusies, pateicoties īru leģendai par kādu vīru, vārdā Džeks, kuram paticis uzdzīvot. Pēc nāves viņš nav uzņemts ne debesīs, ne ellē, tāpēc esot bijis spiests mūžīgi dzīvot ēnainos kaktos uz zemes un klīst pa tumšām ielām. Velns viņam iedevis vienu degošu oglīti, kuru tad viņš esot ielicis izdobtā rācenī, lai tā ilgāk degtu. Īri spocīgo figūru nodēvējuši par Jack` o Lantern.
Īri un skoti parasti izgreba biedējošas sejas rāceņos vai kartupeļos, ko lika logos, lai aizbiedētu klīstošo Džeku. Anglijā šim nolūkam izmantoja lielas bietes. Imigranti no šo tradīciju aizveda uz Ameriku, kur atklāja, ka no ķirbja iespējams radīt vislabākās "Džeka laternas".
Izrādās, ka arī pārģērbšanās tradīcijas iesākumi meklējami ķeltu kultūrā, kuri ticēja, ka šajā naktī uz zemes atgriežas mirušo gari. Lai aizbiedētu garus, šo svētku laikā ciematnieki maskējās tērpos, ko izgatavoja no dzīvnieku ādas. Tādejādi viņi aizbiedēja nevēlamos garus. garus pielabināja ar bagātīgi klātiem svētku galdiem.
Vēlāk cilvēki sāka pārģērbties par dažādiem mošķiem, dēmoniem un citiem nešķīsteņiem, lai diedelētu pārtiku. Tas mūsdienās pārvērties par saldumu diedelēšanu.
9. gadsimtā ķeltu zemēs izplatījās kristietība, kur tā apvienojās ar pagānu rituāliem.
Nabadzīgākie iedzīvotāji šajā laikā apmeklēja bagāto mājas, kur tos cienāja ar kūkām, kuras dēvēja par "dvēseļu kūkām", ja tie apsolīja lūgties par māju saimnieku dvēselēm un aizgājušajiem radiniekiem. Šo praksi vēlāk pārņēma bērni, kuri apstaigāja mājas, lūdzot dāvanas.
Avoti: History.com, Alūksniešiem.lv
