Ne čiku, ne grabu – Lisabonas līgums jau spēkā. Neraugoties uz to, ka šo līgumu nav lasījuši vismaz 60% Saeimas deputātu un vismaz 80% sabiedrības. Lielākajai daļai sabiedrības tās politisko, nacionālo organizāciju līgums, tā ietekme uz Latvijas valsti un tās neatkarību bijis absolūti vienaldzīga.
Valsts neatkarība tām kā Pavlova sunim šķitusi dārga tik tad, kad iedegta sarkanā signāluguns. Bet, kad iedegas zvaigžņoto un strīpaino obkomu signālugunis, katrs var nākt un ņemt te tik neatkarības, cik tam vajag. Mīļie nacionālie, oficiālie sunīši to ne tik vien ļaus, bet vēl nolaizīs gaidītiem nācējiem roku.
Pirmkārt, tieši pašmāju un eirobirokrātu kvēlā vēlēšanās uztiept, nevis iedzīvināt Lisabonas līgumu atgrūž no tā. Vairākumā ES valstu, ieskaitot Latviju, varas aprindas izrādīja bailes no savām sabiedrībām, nespēju tās pārliecināt par līguma vēlamību. Īrijas otrais referendums tika pirkts par komisāra posteni. Latvijas Satversmes tiesa aprīlī lēma, ka referendums līguma (prasības pieteicēji to dēvēja par "Latvijas nodevības paktu") ratifikācijai nav nepieciešams. ST, manuprāt, respektēja vairāk Satversmes 5. un 64. pantu, kuri nosaka Saeimas rīcību, nekā pirmos četrus, kuri nosaka Saeimas rīcības ietvarus. Tostarp tauta, arī stājoties ES, nenodeva varu Briselei tādā apjomā, kā to paredz 2007. gada 13. decembrī parakstītais Lisabonas līgums. ST labpatika redzēt vien rakstīto burtu, nevis rakstītā garu un reālo situāciju. Tikpat labi varētu tikt lemts, ka referendums te saskaņā ar Satversmi nav vajadzīgs arī Staļina konstitūcijai.
Otrkārt, par līguma tekstu kopumā var teikt to, ko Lehs Valensa teica par nesenajām ES prezidenta vēlēšanām: "Caurskatāmu un skaidru noteikumu vietā mums ir aizkulišu spēles un sarunas aiz slēgtām durvīm." Proti – tas nav tautas, bet gan birokrātijas, varas dokuments. Tā ir varas direktīva, kas reglamentē kopdzīves nosacījumus varas centru interesēs (šie varas centri ne visos gadījumos ir valstis vai to partnerības institūti) noteiktā telpā. Tas nav brīvprātīgas solidaritātes dokuments, kurš balstās skaidrā ar kultūras un gara jēgu apveltītā, futūristiskā Eiropas idejā. Tas ir dokuments, kas piezemē Eiropas integrācijas ideju no sabiedrību interesēm varas, lielo ES spēlētāju interesēs.
Treškārt, līgumā izcila uzmanība pievērsta tieši politiskajai (varas) integrācijai. Tā dominē. Iespējams, tieši tāpēc skan viedokļi, ka līgums "palielina demokrātijas deficītu Eiropā" (V. Klauss), palielina "plaisu starp politiķiem un iedzīvotājiem", ved pie dažu spēcīgu valstu dominēšanas... Līguma propagandas un pašā līgumā lietotie jēdzieni ("demokrātija", "solidaritāte"...) ir pretrunā ar pašā līgumā noteikto lietu risināšanas kārtību. Vairāki cilvēki arī Latvijā pamanījuši, ka tieši vēlētais Eiropas parlaments bez Eiropas Padomes ir fikcija. Tas "faktiski nevar ne realizēt, ne ierosināt nevienu likumdošanas iniciatīvu". (advokāts D. Skačkovs). Un kā tad ar atbildību? Protams, komisāram Almunjam taisnība, kad viņš teic, ka par Latvijas stāvokli atbildīga tās administratīvā vara. Taču – šajos apstākļos arī Almunja, arī EP ir ne mazāk atbildīgi. Proporcionāli ES deleģētās suverenitātes apjomam. Pie Lisabonas līgumā noteiktās kārtības nevar būt, ka Briseles Olimpā sēž tikai dievi un vadoņi, bet vainīgie – tikai apakšā.
Ceturtkārt. Neatkarība tātad ir gan deleģēta, bet ne jau nu atdota uz visiem laikiem. Taču saskaņā ar līgumu izrādās, ka to deleģēt ir daudz vienkāršāk nekā dabūt atpakaļ. Kā tad tā – deleģējām 68 vai cik kompetences bez referenduma, bet, lai tiktu pie tām atkal, referendums būs tikai pirmais solis procesā uz izstāšanās līgumu, kurš nav atkarīgs no varas suverēna gribas. Kā tad tā? Ieeja – rublis, izeja – divi.
Tiesa, piektkārt, Latvijas varai, kopš tā pasludināja kursu uz ES, bija diezgan laika piekopt tādu politiku, kas pirms iestāšanās ES un piecos ES gados panāktu Latvijas un tās sabiedrības savietojamību ar eiropeisko politisko, pārvaldes, saimniecisko un sociālo tradīciju. Latvijas varai labpatika pirmsiestāšanās sarunu nosacījumu izpildi atrādīt uz papīra. Tai labpatika ES dotās iespējas – brīva preču kustība, brīva naudas un kapitāla kustība, brīva darbaspēka, brīva preču, brīva pakalpojumu kustība – neizmantot valsts stāvokļa uzlabošanai. Lisabonas līgums šķiet visai sociāldarvinistisks. Spēcīgo iespējas tam lielākas par vājo iespējām. Bet – mēs paši deleģējām ES tiesības lemt, cik mums atmest stāvokļa izlīdzināšanai, cik ne, pacelt mūs vai gremdēt.