Ja ar Šopens teic, ka mūzikai nav tēvijas, Dziesmu svētkiem gan ir tēvija. Priekšnesumu varētu tiražēt, ar to varētu braukāt tūrēs pa pasauli un apliecināt, ka mūzikai tiešām ir Visuma tautība. Dziesmu svētkus tiražēt nav iespējams.
Nu jau 140 gadus tie katru reizi ir neatkārtojami. Protams, tos var padarīt par tūrisma vai peļņas objektu, taču eksportēt ārpus latvieša vairs nekādi nevar. Dziesmu svētki notiek, lai savā zemē izdziedātu tēviju sev un lai izdziedātu tēviju Visumam.
Henrijs Millers sacītu, ka izdevušies Dziesmu svētki ir konservu attaisāmais dvēselei. Kad tad vēl dvēseles šodien stāv tik ļoti vaļā, tik ļoti izraujas no individualizētas noslēgtības, ka uzskata par vajadzīgu sapulcēt vienkop tautu, tās senatni un tagadni? Rotās, krāsās, dziesmās, dejās un acu mirdzumā. Ikdienā dvēseles stāv barā un ciet. Tik starp savējiem iemirdzas tas, kas ārā tiek turēts noslēgts, sargāts un nomaskēts, lai bars to neaptraipa un neievaino. Dziesmu svētkos dvēseles stāv kopā un vaļā.
Taču Dziesmu svētki, kā teikts oficiālā valodā, nav tikai «iespēja iepazīt un baudīt Latvijas kultūras daudzveidīgās izpausmes». Tāpēc mani ļoti interesē, cik lielā mērā pēc būtības un tieši no organizatoru puses tiks īstenots cits oficiāli pausts apgalvojums: «Pēc savas misijas Dziesmu un deju svētki ir kļuvuši par sava veida Latvijas nācijas svētceļojumu, kurā dodas lieli un mazi no visām Latvijas malām, kā arī no ārvalstīm. Svētki ir kļuvuši par spēcīgu mūsu tautas kopā saucēju un saliedētāju.» Proti, vai saistībā ar šiem Dziesmu un deju svētkiem uzsvērtie vārdi «saulgrieži», «atdzimšana», «attīrīšanās» tiks piepildīti caur gara augstumu un dziļumu tiktāl, ka nebūs jādomā par tiem tikai kā par izkārtni, kas izlikta ne tik daudz jēgas atklāsmei, cik liekulības tirgum. Tostarp, vai senā un laikmetīgā kombinācija pastāvēs līdzvērtīgā augstumā, vai arī būs izsakāma ar vārdiem – Balta gāja tautu meita pīpēt zāli. Jo katri Dziesmu svētki savā procesa kopumā tā vai citādi atklāj tautas gara stāvokli šodien. Dziesmu svētki ir arī vēsts.
Piemēram, visvienkāršākā, visprimitīvākā vēsts ir nolasāma kopkora koptēlā, kad diriģents spēj panākt un koris pats grib dziedāt itin kā pacēlies virs zemes. Tā vēsts ir – ne ar kungu, ne tirānu, bet ar labu saimnieku mēs varētu būt pacilāti katrā ziņā. Un katru darbu, lai cik vienkāršs tas būtu, turēt par gara darbu.
Turklāt Dziesmu svētki pastarpina no nejēdzības. Pat Kurts Vonegūts pamanīja, ka tie, lai cik alkatīgas, korumpētas un cietsirdīgas būtu valdības, masu mediji, labdarības un reliģiskās organizācijas, arvien būs valdzinoši.
Dziesmu svētki nav tirgus bums. Drīzāk savdabīgs noskaņu barometrs. Kas no Dziesmu svētkiem iztaisa tirgus bumu, tam tuvāki spekulanti dziesmu un deju laukumu perifērijā. Kam tie barometrs, tiem jau pirms šiem Dziesmu svētkiem it kā vajadzēja redzēt vai sajust, ka Dziesmu svētku pieprasījums savā ziņā ir kļuvis lielāks par to formālo piedāvājumu. Tas nozīmē, ka cilvēki vēlas, cer kopā ar citiem rast alternatīvu savam ikdienas gara stāvoklim. Iespējams, gara atmodu. Protams, nevar no Dziesmu svētku telpas prasīt neiespējamo. Bet no rīkotājiem var gan prasīt, lai Dziesmu svētku piepildījumā netop ievīta tautas sociāla šķirošana, lai spekulantu apziņa nevalda pār garu. Pat niansēs nedrīkstētu just attieksmi, ka tautas Dziesmu svētkiem kļuvis par daudz. Tāda attieksme liecina, ka situācijas risinājumi nav līdz galam izdomāti.
Iespējams, priekšnesuma sakārtošanas ziņā ir bijuši spožāki Dziesmu svētki, taču visu parametru sintēzes ziņā man paraugs un kritērijs ir tie, kas notika 1990. gadā. Jā, tad bija īpašs laiks, tad «dziesmotā revolūcija» vēl nebija prom, tad tauta bija redzama katru dienu. Katru dienu tik pacilāta kā Dziesmu svētkos. Tad svētkos visus lielos laukumus no viena gala līdz otram piepildīja tauta. Vēlāk vienā laukuma malā jau bija priekšnesums, otrā – Dziesmu svētku publika. Ar to vēlos teikt: negribas, lai Dziesmu svētki top tikai par mašīnu. Pat par ļoti kvalitatīvu, perfektu, tehnoloģiski spožu mašīnu, kas brauc uz Jaunā viļņa pusi. Jo neesmu pārliecināts, vai nācijas kalnā var uzbraukt ar mašīnu. Es dotu priekšroku garam. Par dažu pianistu teic: šis jau projām, bet dvēsele vēl spēlē viņa klavieres. Gribētos, lai kas līdzīgs notiek ar šiem Dziesmu svētkiem. Lai dvēsele tos spēlē arī tad, kad šī nedēļa paies.