Ziemeļkorejas kultūras kanonā ir atombumba. Latvijas kultūras kanonā ir Dziesmu svētki. Savā ziņā atombumba ir noturīgāka. Jo to nespēj pakļaut iekšējai devalvācijai pat viskvēlākie tās kultūras vērtības sludinātāji.
Protams, prieks par to, ka Dziesmu svētku organizatori arvien vairāk tuvina šos svētkus mūsdienu sakrālajiem Ziemassvētkiem vai Lieldienām. Proti – jau otro vai trešo reizi apmeklētājiem galvenās ieejas durvis Dziesmu svētkos būs veikala durvis. Mans personiskais iespaids ir tāds, ka pirmie Dziesmu svētki atjaunotajā valstī tika veidoti ar attieksmi – tie ir tautas svētki. Gadsimtu mijā attieksme transformējās. Tautas svētki kļuva par svētkiem tautai. Nu pieeja – svētki tautai transformējusies pieejā – šovs tautai. Dziesmu svētki kļuvuši efektīgāki, ārēji dižāki un grandiozāki. Sākotnējie brāļošanās, saskarsmes, atvērtības, pieejamības elementi, kas centās padarīt par Dziesmu svētku dalībniekiem visus, devuši priekšroku izrādes, tehnoloģiju un tirgus elementiem. Šovs – tas attaisno jebkuru komercializācijas līmeni. Arī to, ka Dziesmu svētki sākas ar lopiskas kultūras līmenī veiktu biļešu izpārdošanu.
Riebīgāka par liekuļotu demokrātiju ir tikai liekuļota kultūra. Kāda jēga noteikt rīkotāju uzskatā demokrātiskas biļešu cenas, ja tiek acīmredzami gādāts par to, lai faktiskais cenu noteicējs ir melnais tirgus? Ka spekulanti – tā mums ir nepārvarama vara. Daudz godīgāk šādos apstākļos būtu bijis paziņot, ka pat lētākās biļetes būs spējīgi nopirkt vien kādi 20% gribētāju. Protams, arī cilvēki, kuri atraus sev pēdējo, lai tikai tiktu uz svētkiem. Godīgāk būtu bijis atklāti teikt, ka Dziesmu svētki šodien domāti prātnieku andžiem, bet gaitiņu teņiem domāts televizors. Līdzīgi kā Jūrmalā šad tad valda krieviskais glamūrs, Mežaparkā šad tad jāvalda tikpat glancētam latviskajam glamūram, ko tradicionālisti pieraduši saukt par Dziesmu svētkiem. Jo tad rīkotāji var cerēt, ka ikviens, kas atstiepis savu garu uz placi dziesmas dēļ, neaizmirsīs arī savu vēderu. Šašliku dūmi, kas apvij tautiešus pa laukuma perimetru, ir tikpat nozīmīgi kā zelteņu vainadziņi uz lielās skatuves.
Jo rīšana nu jau labu laiku ir svarīgs vārds pie Dziesmu svētkiem. Par organisku, konsekventu laukuma perifērijas saistību ar Dziesmu svētku saturu pagrūti runāt, taču man šķiet, ka tas ir iespējams, ne tikai izrotājot Dziesmu svētkus ar amata meistaru darinājumiem. Tas ir iespējams, nosakot vispārējo preču klāstu un izcelsmi, tirgotāju kultūras standartu, apliecinot rūpes par veldzi, nevis reibumu... Taču iepriekšējos svētkos konstatēju, ka šī perifērija arī Dziesmu svētku laukumā tiecas dzīvot savu savrupu cīsiņu dzīvi. Gāju apkārt, un Ella lokālas dzirdamības ietvaros dziedāja man Bučo, bučo mani stiprāk…, krievu meitene dziedāja Čtob ņe pil,ņe kuril…, bet angļu čalis Living Next Door to Alice…. Pāri visam, protams, skanēja Dziesmu svētki. Var saprast, ka rīšana izvēlas savai letei vienu repertuāru, Dziesmu svētku rīkotāji lielajai estrādei citu, bet – kāpēc tiem jāatrodas vienā, Dziesmu svētku šķīvī?
Turklāt, ja rīšanas perifērija sāk likties uzbāzīga, rodas domas, ka varbūt kaut kas nav kārtībā arī uz skatuves. Mazāk dziesmu varas, mazāk mīlestības nāk uz mums, kas esam šajos svētkos klausītāji. Kas tad cits padara šo masu kori brīnumaini spēcīgu, ja ne mīlestība uz to, ko šis koris dzied? Manā uztverē masu koris nespēj noliekuļot attieksmi, un, ja mīlestības vietā nākusi atstrādāšana, to var just. Un vēl man šķiet, ka tieksme pēc tehniskiem līdzekļiem dabūjamas efektivitātes novērš no diriģenta un kora attiecībām, no diriģenta varēšanas apliecinājuma un darba smalkuma. Ar to gribu sacīt, ka nevar lāgā saprast, kas tagad rīkotājiem svarīgāks, uzturēt svētkus vai radīt preci. Katrā ziņā – aicināts uz tiem es tieku pa veikala durvīm.