Kārtējā Nacionālās attīstības plāna versija kārtējo reizi liecina, ka Latvijas politiskajai elitei nav nekādas gribas piesaistīt menedžerus un intelektuāļus, kas spētu konstruēt valsts politikas un tās attīstības praksi kaut cik plašāku, dziļāku un tālāku par viena gada budžeta sadales ietvariem.
Tostarp laika gaitā gan opozīcijai, gan pozīcijai ir piedāvāti sistēmiski futūristiski plāni, valsts prakses versijas, kuros ekonomika un politika tvertas visu valsts norišu mijiedarbībā. Atsevišķi fragmenti no tā tikuši ņemti nozaru stratēģijās, NAP variantos, partiju programmās. Smukumam, nevis darīšanai.
Taču te pamatā nebūs runa par pozīciju, bet gan par opozīciju. Pozīcija atbild par valsts praksi, tā sadala kārtējo budžetu un ir pakļauta kritikai saistībā ar šo praksi. Opozīcija tiek kritizēta par nepareizu nišu, aplamām idejām, vienkārši tāpēc, ka ir opozīcija.... Bet ne saistībā ar ikdienišķo valsts praksi. Kāpēc? Tāpēc, ka sēdēt Saeimā opozīcijā vai demonstrēt protestus laukumā nozīmē atļauju pastarpināties no valsts kvalitātes un neko nepiedāvāt tai? Ja pozīcija nespēj radīt valsts vērtu, īstenojamu NAP, kur ir šajā ziņā pārākā SC un ZZS veidotā NAP versija? Ja nav, tas nozīmē, ka tiklab pozīcijas, kā opozīcijas partijas te ir aprobežotas savā varas gribā un par to tālāk netiek.
Savulaik Imants Ziedonis Kurzemītē rakstīja par gariem sēžu galdiem, kur katrs runātājs dzen viens otram pakausī naglas. Un tur tālāk viņš raksta par gudru runāšanu, «kur visi bija par kūtriem, lai aizdomātu kaut vienu domu līdz pirmajam solim «ko darīt». (..) Neauglība ir viņu mutē.» Ja pozīcijas politika ir gadiem neauglīga, kāpēc opozīcijai nav auglības plāna? Tā tik vien zinājusi, kā piešūt savu neauglību pozīcijas neauglībai. Dzīt naglas cits cita un mūsu pauros, nevis valsts ēkā.
Līdzīgi tas ir visā postpadomju telpā. Nupat pajautāju vairākiem saviem aviācijas kursa biedriem Krievijā, ko vērta opozīcija tur. Atbildes bija vai nu noraidošas, vai neviennozīmīgas. Viens (maskavietis) raksta: «Zini, Vitja, es vakar biju Puškina laukumā un iešu vēl. Mums nav respekta pret esošo Kremli. Bet, ja tu jautā par opozīcijas vērtību, teikšu tā – tai ir laba sabiedriska vērtība, jo tā atklāj, ka tauta visu redz. To vajag. Bet valstiskā vērtība tai ir zema vai nekāda. Jo, līdzko sāksi par to runāt ar mītiņu organizatoriem, ar atsevišķu grupu līderiem un oratoriem, atklājas, ka viņi nav tikuši pāri noliegumam. Viņi nav tikuši pat līdz virsmērķim, kas tos vienotu savstarpēji. Viņi tikuši tikai līdz varai. Esošās varas noliegumu tiem vajag, lai dabūtu šo varu sev. Viss. Ko darīt ar Krieviju, viņi nezina.»
Šā vai tā, bet Krievijā ir ārpusparlamenta opozīcija. Latvijā politiskajai opozīcijai ir šāda vai tāda parlamenta pārstāvība. Pat Dzimtā valoda guva zināmu sasaisti ar Saeimas opozīciju. Proti – Latvijas opozīcijai nav liegtas iespējas definēt savu gribu likumdevēja valodā. Bet, izrādās, ne Latvijas politiskā pozīcija, ne opozīcija nav spējīgas atbildīgi definēt valsts praksi tālāk par aiznākamgadu. Kas piedodams uz laukuma, nav piedodams parlamentā. Savstarpējās attiecībās arī šeit pozīcija un opozīcija tiek līdz ienaidnieka radīšanai, bet līdz Latvijas radīšanai netiek.