Plānotais Saeimas balsojums par Klimata likuma pieņemšanu pirmajā lasījumā no vakardienas sēdes darba kārtības tika izņemts. Klimata un enerģētikas ministra Kaspara Meļņa skaidrojums, ka likumprojekts jāpapildina un jāpilnveido, jo sabiedrībā par to esot liela interese, tika uztverts kā tīra atruna.
Opozīcijā esošā “Apvienotā saraksta” frakcijas vadītājs Edgars Tavars sociālajos tīklos izplatījis paziņojumu, kurā tiešā tekstā teikts: “Klimata un transporta enerģētikas likumi rīt netiks skatīti, jo valdības frakcijām nav kvoruma [..]. Tam nav nekādas saistības ar to, ka kāds vēlētos kaut ko pilnveidot.”
Tā dēvētie klimata jautājumi šobrīd kļuvuši tik nepopulāri, ka opozīcijas partijas nebaidās pret tiem nostāties vienotā frontē, par spīti lielām atšķirībām citos jautājumos. Klimats ir tēma, par kuru Nacionālajai apvienībai nav kauns būt vienos ierakumos ar “Stabilitātei!”.
Tā ir ļoti nozīmīga pazīme, kas liecina par problēmas dziļumu. Tas liecina, ka nostāja pret “klimata” jautājumiem nav tikai ierastā opozicionāru poza, kas var radikāli mainīties, pašiem nonākot pozīcijā. Tas liecina, ka tā jau ir stingra, izkristalizējusies pārliecība - jezga ap “zaļo kursu” ir jābeidz. Varbūt ne uzreiz gluži pa bremzēm, bet vismaz jāatlaiž gāzes pedālis un pamazām jāspiež bremžu pedālis.
Tieši vakar, 16. janvārī, tika publicēts Valsts kontroles revīzijas ziņojums par Nacionālā enerģētikas un klimata plāna rezultātiem. Revīzijas secinājumi ir nepārprotami: “Latvijā izveidotā enerģētikas politikas pārvaldība nenodrošina mērķtiecīgu virzību uz Nacionālā enerģētikas un klimata plāna (NEKP) ambiciozo mērķu sasniegšanu un nepiedāvā skaidru risinājumu, kā finansēt mērķu sasniegšanai nepieciešamos pasākumus.”
Revīzijas ziņojumā teikts, ka “NEKP plānoto pasākumu īstenošanai nepieciešamas papildu investīcijas vismaz 13,1 mljrd. EUR”. Šobrīd trūkst skaidra plāna, kur šo naudu ņemt. “Bez finansējuma piesaistes NEKP mērķi nav sasniedzami,” teikts ziņojumā.
Ja reiz jautājums ir tik nopietns, ka tā risināšanai “nepieciešamas papildu investīcijas vismaz 13,1 mljrd. EUR”, tad jāpaskaidro, kāpēc lietoju frāzi “tā dēvētie klimata jautājumi”, bet vārdu “klimats” lieku pēdiņās. Tāpēc, ka plašos rapša laukus, kuri pavasaros ar savu spilgti dzelteno ziedēšanu priecē uz laukiem izbraukušo pilsētnieku sirdis (lielākā šī rapša daļa tiek pārstrādāta par biopiedevu degvielai), vai globālo cīņu par liellopu skaita samazināšanu ar reālām klimata izmaiņām var sasaistīt, vienīgi ironizējot.
Grūtības ar Klimata likuma pieņemšanu pirmajā lasījumā liecina, ka sākotnējā klimatticības praviešu hipnoze pamazām izgaist. Parādījušās pat ziņas, ka slavenā Grēta Tūnberga esot zaudējusi agrāko dedzību planētas glābšanai un tagad savus plānus piezemējusi tikai līdz palestīniešu glābšanai. Kaut kas taču “jāglābj”.
Tas, ka cienījamiem cilvēkiem uzvalkos un šlipsēs ar nopietnām sejas izteiksmēm jāatkārto agrākie bižainās pusaudzes izteikumi, no kuriem tagad viņa pati pamazām kratās vaļā, rada viņos zināmu diskomforta sajūtu. Nesaku, ka tā spēlēja kādu lomu šī jautājuma noņemšanai no Saeimas darba kārtības, bet tendence ir nepārprotama.
Klimatticība un līdz ar to “ambiciozie” (lasi: vieglprātīgie un pārsteidzīgie) plāni sāk iziet no modes. Diemžēl uzņemtās saistības, par kurām norādīts arī VK revīzijas ziņojumā, jāpilda. Par to nepildīšanu draud sankcijas. Tiesa, nav skaidrs, cik lielas un kādas tās būs, bet, visticamāk, ne jau lielākas par “nepieciešamajiem vismaz 13,1 mljrd. EUR”.
Taču vēl ticamāk, ka nekādu sankciju nebūs vispār, jo “ambiciozie” plāni kaut kā nemanāmi aizmirsīsies un šie plāni no “ambiciozajiem” pamazām pārvērtīsies par “dīvainajiem”. Par tādiem, ar kuriem nākotnes paaudzes ilustrēs, cik tumši un atpalikuši ļautiņi pirms mums dzīvojuši. Kā vienmēr. Klimatu tie tumsoņas gribējuši pamainīt. Tiesa, nevis ar dakšām kalna galā sauli apturot, bet gan gaļas liellopus izkaujot.
Sakot, ka kāds “šlipsainais”, atkārtojot Grētas pravietojumus, jūtas neērti, es protams, nedaudz pārspīlēju. Šodienas ierēdniecībā atkārtot tukšas, bezjēdzīgas frāzes skaitās pašsaprotama prakse. Gluži kā savulaik citēt PSKP pēdējā kongresa materiālus. Citādi nemaz nevar. Vai nu dziedi to partitūru, kas atsūtīta no “augšas”, vai arī ej strādāt neatbildīgā darbā un nodarbojies ar brīvdomīgas dzejas rakstīšanu “no darba” brīvajā laikā.
Tas arī izskaidro, kāpēc daudzi koalīcijā šo “zaļo murgu” atbalsta. Par “Progresīvajiem” skaidrs, bet arī pārējie dzied līdzi. Viņi ir kā skolnieki, kuri mācās nevis tāpēc, ka tas viņiem pašiem nepieciešams dzīvei, bet gan tāpēc, kā tā vajag. Vajag kādiem citiem - vecākiem, skolotājiem, tiem, kas izdomājuši un sarakstījuši visas tās mācību grāmatas. Ja jau “ambiciozie” plāni pieņemti, tātad kādam tie vajadzīgi, un ne jau mums tur būs ko iebilst. Jāpilda un viss. Ja jau skolotājs, mamma un paps tā saka.
Galvenā problēma, kas atšķir mūsu “zaļā kursa” atbalstītājus no skolnieka, kurš mācās “mammas dēļ”, ir tas, ka mācīšanās dzīvē patiešām būs noderīga, pat ja tajā brīdī to nesaproti, bet labums no “zaļā kursa” Latvijai ir un paliek grūti izskaidrojams. Savukārt, kāds sliktums, paskaidrot ir pavisam viegli - “nepieciešamas papildu investīcijas vismaz 13,1 mljrd. EUR”.
Tā vien izskatās, ka ar visām tām “klimata” būšanām ejam taisnā ceļā “Rail Baltica” virzienā. Kaut kādi grandiozi plāni līdz 2050. gadam, daudzmiljardu investīcijas, bet nekādas skaidrības - priekš kam? Ja mēs nopērkam mežu vairāk nekā simt tūkstošu hektāru apjomā, uzbūvējam atomelektrostaciju vai tiltu, tad ikvienam ir skaidrs, kur paliek ieguldītā nauda, bet kur paliks “papildu investīcijas vismaz 13,1 mljrd. EUR”?
Skaidrs, ka šie miljardi nonāks noteiktu cilvēku un uzņēmumu banku kontos. Par to nav runa. Ja tu nopērc, teiksim, mašīnu, tad zini, ka tava nauda nonāks to cilvēku kontos, kas piedalījušies šīs mašīnas ražošanā un piegādē, bet par ko esi savu naudu pārskaitījis “klimata” tirgoņiem? Par tīru sirdsapziņu? Par iespēju sev teikt: es rūpējos par planētu un to nepiesārņoju ar plastmasas kokteiļu salmiņiem vai pudeļu korķīšiem?
Cilvēku apziņa ir tā iekārtota, ka kādu laiku tā ir gatava sevi mānīt un piespiest noticēt gandrīz jebkurai pasakai. Taču, ja šīm pasakām apakšā nav nekāda pamata vai arī šis pamats ir visai šaubīgs, tad agri vai vēlu šī ticība sāk ļodzīties, līdz beigu beigās pazūd pavisam. Klimata ticības jautājumā esam punktā, kad nav aiz kalniem brīdis, kad to vairs negribēsies atcerēties.
Līdzīgi kā šodien neviens vairs negrib atcerēties kovida laikus, kaut vīruss jau nekur nav pazudis. Ar šo slimību joprojām cilvēki slimo visā pasaulē un pat mirst. Vienkārši 2022. gada 24. februārī kovids burtiski vienas dienas laikā zaudēja aktualitāti. Pat pēc tam, kad arī Ukrainas karš pamazām nozuda no pasaules ziņu pirmajām lapām, kovida aktualitāte vairs neatgriezās.
Šodienas situācijā, kad pasaulē draud reāla kodolkatastrofa, klimata histēriķu apokaliptiskie stāsti vēl tiek uzklausīti aiz inerces (kā mantras par drīzu komunisma uzvaru Brežņeva laikos), bet tiem vairs īsti neviens netic. Varbūt kaut kur vēl ir atsevišķas fanātiķu sektas, bet Latvijā īstenu klimatticīgo nav daudz, un viņi tiek uztverti pārsvarā kā meža dīvainīši.
Tie, kas joprojām cenšas šo jautājumu noturēt darba kārtībā, uz tā rēķina pelnīt un dzīvot, nedaudz atgādina tos gudriniekus, kuri vēl 1990. gadā stājās komunistiskajā partijā. Šo ideju laiks ir pagājis. Laiks izbeigt naudas meklēšanu klimathistēriķu sektai caur visādiem “zaļajiem kursiem”. Tas būtu skaidri jāpasaka mūsu valsts politiskajai vadībai.
