Dažu pilnmēness laika notikumu iespaidā Latvijā droši vien atkal sāksies spekulācijas par to, kas, kur un kā drīkst turēt un nēsāt ieročus. Vai uzstādīt kinoteātros metāla detektorus, vai ierīkot speciālas kinozāles cūkām – popkorna šņakstinātājiem u.tml.
Divi notikumi pasaulē. Nupat, 13. februārī, šveicieši referendumā noraidīja (57% – pret, 43% – par) ierosinājumu pārtraukt kopš Otrā pasaules kara pastāvošo praksi, kad puiši pēc armijas var paturēt ieročus. Viens no ierosinājuma iemesliem – Šveicē ar šaujamieročiem izdarīto pašnāvību skaits esot trīs reizes lielāks nekā citur Eiropā. Mūsu uztverē Šveice ir stabila un droša valsts. Tomēr vairākums šveiciešu grib turēties pie stobriem.
Nupat, 10. februārī, Vācijā pirmo reizi reālu cietumsodu saņēma nevis ieroča lietotājs, bet īpašnieks. Tika notiesāts puiša tēvs, kurš 2009. gadā Vinendenā nogalināja 15 cilvēku. Tēvs ieročus bija glabājis guļamistabā viegli veramā skapī. Arī Vācija mums šķiet droša valsts.
Vēl pie tā paša. Nesen man pazīstams cilvēks teica, ka izmetis no savas privātmājas teritorijas garnadzi, kurš acīmredzami meklējis to, kas piesiets, bet vēl neko nebija paspējis nozagt. Lieta nonāca līdz tiesai, un paziņa izrādījās vainīgs. Jo bija brutāli izturējies pret ciemiņu. Tas nav ne tuvu vienīgais gadījums, kas liecina, ka mūsu ne visai drošajā valstī oficiālā attieksme pret huligāniem, zagļiem, izvarotājiem, pazemotājiem, narkotirgoņiem ir divdomīga, divkosīga vai pat inerta un labvēlīga. Nav brīnums, ka normāliem (!) cilvēkiem nākas pastiprināti domāt par savām pašaizsardzības iespējām.
Man nav viedokļa par to, vai Latvijā ir veicamas kādas izmaiņas ieroču turēšanas nosacījumos. Pagaidām 1993. gada Latvijas likums man šķiet saprātīgs. Taču, ja sociālās situācijas pašreizējā tendence saglabāsies, mums būs jādomā par pašorganizāciju ne mazāk kā tiem ēģiptiešiem, kuri nupat gribēja pasargāt savas ģimenes un īpašumu. Tad visticamāk es būtu nevis par legālā īpašumā esošo šaujamieroču ierobežošanu, bet par legālā arsenāla paplašināšanu. Man viedokļa nav tikai tāpēc, ka profesionāļi (psihologi, antropologi, sabiedrības pētnieki un drošības speciālisti) tam nav devuši sabiedrības uzvedības iemeslu raksturojumu. Lielākoties tie aprobežojušies primitīvajā – jo tālāk tevi turēt no datora, jo tu mazāk atkarīgs no spēlēm; jo tālāk no zupas katla, jo tu slaidāks; jo tālāk no stroķa, jo mazāk niezēs nagi...
Daudzas pasaules valstis ierobežojušas vai pat totāli aizliegušas jelkādu šaujamieroču turēšanu. Taču secinājumi par šo ierobežojumu sekām ir visvisādi. Japānā aizliegts turēt šaujamieročus «nenozīmīgiem mērķiem» – kolekcionēšanai un pašaizsardzībai. Īrija aizliedza un konfiscēja lērumu šaujamieroču 1974. gadā. Kopš tā laika slepkavību skaits valstī esot audzis pieckārt. Krievijā totāls legālas ieroču aprites aizliegums skāris tikai likumklausīgos pilsoņus un nav devis pozitīvu efektu. Austrālijā 1996. gadā tika aizliegta daudzu šaujamieroču veidu turēšana. Bruņotu laupīšanu skaits astoņos gados pēc lieguma esot pieaudzis par 59%. Briti šaujamieroču pārdošanas aizliegumuaizliegumu pieņēma 1997. gadā. Piecu gadu laikā laupīšanu skaits ar šaujamieroču lietošanu divkāršojies. ASV 13% laupīšanu notiek laikā, kad kāds ir mājās, bet Anglijā 53% (avots: D. Malkolms, Daily Telegraph). Slepkavību skaits bruņotajos (38 štatos atļauta slēpta ieroča nēsāšana) ASV štatos esot par 33%, laupīšanu par 37% zemāks nekā tajos, kur pastāv aizliegums (avots: Guns.ru). Itālijā ar 2006. gada likumu ļauts lietot legāli reģistrētus ieročus sevis un sava īpašuma aizsardzībai. Eiroparlaments 2008. gada 21. maijā pieņēma direktīvu par ieročiem ES. Spriežot pēc dažādu ES valstu reakcijas uz notikumiem ar šaujamieroču lietošanu, nevar saprast, vai tā ir stājusies spēkā.
Iespējams, Latvijas apstākļos legālas ieroču aprites aizliegums nestu labākus augļus nekā citur. Tāpat neatradu datus, piemēram, par to, cik no Latvijā legālā apritē esošiem ieročiem noteiktā laikā tikuši neadekvāti lietoti un kā tas izskatās salīdzinājumā ar citu valstu situāciju. Tāpēc nevaru apgalvot, ka tad, ja mums atļaus brīvi nēsāt stroķus, mēs apšausim cits citu un kam tad kļūs vēl bailīgāk dzīvot – mums vai noziedzniekiem. Tāpēc pagaidām respektēju arī šādu atziņu: «Vēl nabagākajā par Krieviju Moldāvijā, valstī ar postpadomju mentalitāti un lielāku iedzīvotāju ekspresivitāti (dienvidnieki!) – pilsoņiem atļāva turēt pistoles un revolverus. Rezultāts: noziedzība kritās gandrīz divkārt, līķu skaits palielinājās. Taču tie bija «pareizie līķi» – to noziedznieku līķi, kurus piebeidza normāli pilsoņi.» (A. Ņikonovs.)
Vēl man šķiet, ka lielā mērā varas attieksmi pret legālu ieroču apriti nosaka tas, ka šie ieroči noteiktā brīdī var tikt koncentrēti lietoti nozīmīgiem mērķiem. Sevišķi valstīs ar nestabilām sabiedrībām un valstīs, kur pastāv antagonisms varas un sabiedrības attiecībās. Lai vai kā – pozitīvs risinājums nav rodams priekšmetu pārvietošanā, bet cilvēku attiecību un stājas veidošanā.