Tā tik vēl trūka, lai sociālos partnerus (valdību, uzņēmējus, arodbiedrības, pašvaldības) pārņem histērija un savstarpējs kašķis, pirms vēl tie kārtīgi padarījuši savu darbu.
Vai tad budžets, kura sakarā varbūt var runāt vien par fiskālo stabilitāti, ir padarīts darbs? Bet, ja tas ir padarīts, tad acīmredzot visi sociālie partneri vienā mutē var teikt, ka griezti nost tikai liekie tauki, bet ekonomikas, tāpat cilvēku dzīvesspējas muskuļi nav aiztikti. Tātad – tas nav vis tikai valsts kasei, bet tautsaimniecībai pievērsts budžets. Taču – šie nesaka. Šie sāk stulbi plēsties.
Tiem, kuri (uzņēmēji, LRTK) meklē taupības iespējas ne savā, bet citu kabatās, es ieteiktu izlasīt kādu grāmatu. Bet to pašu grāmatu es ieteiktu izlasīt arī tiem (arodbiedrības), kuri krīt panikā, ja kāds pieskaras to uzraudzībā esošām kabatām, lai arī pagaidām nav nācies redzēt kvalificētu ekonomijas pasākumu efektivitātes novērtējumu ne izglītībā, ne medicīnā. Tas ir labi, ka arodbiedrības aizstāv skolotājus un ārstus, kuru sociālām dusmām ir pamats. Taču strukturālās reformas šajās un faktiski visās valsts uzraudzības jomās pagaidām bijušas vien dekoratīvas. Jo, ja tās būtu veiktas pēc būtības, tad te jau būtu jūtams pilnīgi cits pārvaldes stils. Tāds, kurš katrai pozitīvai, godīgai darbībai saka Jā!, nevis Nē!. Kategorisks Nē! tiktu sacīts katrai regresīvai, parazitējošai darbībai. Kamēr tas tā nav, kamēr attieksmē pret pārvaldes struktūrām tiek piekopts saudzēšanas režīms, tikmēr uzskatu, ka nozaru spici ne tuvu vēl nav pārņēmis taupības gars un tā slēpjas aiz ārstiem, skolotājiem, sociāliem grūtdieņiem, arodbiedrībām...
Bet grāmata saucas Die Kunst des stilvollen Verarmens (Wie man ohne Geld reich wird). Bezgaršīgi tulkots tās nosaukums varētu būt Stila nabadzības māksla (Kā būt bagātam bez naudas). Tās autors – grāfs Aleksandrs fon Šēnburgs (1969.). Vāciski tā izdota 2005. gadā. Man tā likās pagaidām labākā starp sastaptām, katram cilvēkam saprotamā valodā rakstītām grāmatām, ko varētu uzdot par krīzes laika instrukciju vai rokasgrāmatu. Taustāmu lietu līmenī grāmatā nav nekā jauna un nekā sensacionāla. Vecu, slavenu aristokrātu dzimtu pēctecis apraksta, kā, nonākot nabadzībā, kārtojis savu dzīvi, kā mainījis attieksmi pret dažnedažādām dzīves pusēm un lietām. Un viss. Taču viņš to dara bez liekulības, bez pozas, bez situācijas radītu kompleksu grimases, padibeņu vai skrandu aristokrātijas apjūsmošanas. Daudz praktisku vērojumu un daudz veselīgas ironijas par tēriņiem dzīvei bez vērtības. Stāja.
Tur stāstīts par kādu profesoru, kas uzaicinājis studentus pusdienās un teicis: "Es maksāšu par vīnu, alu un augļiem. Pārējo – katrs pats." Studenti izvēlējušies lētākos ēdienus. Pēc dažām nedēļām profesors atkal uzaicinājis studentus pusdienās, bet teicis, ka šoreiz tēriņam sametīs visi. Studenti rīkojušies saskaņā ar principu – kāpēc gan sevi ierobežot, ja maksās visi. Manuprāt, tieši tā ministri un sociālie partneri izturas pret budžeta tēriņiem. Uz viņiem arī attiecas grāfa Šēnburga secinājums: "Kamēr nemainīsies domāšanas veids, par vispārējo labklājību nevar būt nekāda runa.