Vara uztiepj augstskolām kvantitāti. Nevis kvalitāti

Manuprāt, ir nepieciešams Latvijas akadēmisko aprindu, valsts izcilāko intelektuāļu viedoklis par to, kas un kā notiek augstākajā izglītībā, ko mēs no tās gribam un – galu galā – kādu savu, cik apgaismotu tautu mēs gribam tuvākā un tālākā nākotnē. Manā uztverē ir nepieciešams sagatavot zinātniski argumentētu, vispusīgi, profesionāli pamatotu augstākās izglītības sistēmas vērtējumu un objektīvi vērtēt politiķu izdarības ar to.

Mani personiski neapmierina tas, ka dažādi kvantitatīvie kritēriji izglītības birokrātu pieejā prevalē pār kvalitatīvajiem. Mani neapmierina tas, ka Latvijas intelektuāļi, tostarp arī augstskolu mācību spēki, pamatā tik vien kā reflektē notiekošo un raksturo to bezmaz vai impotenti. Mani neapmierina tas, ka plašai sabiedrībai, tostarp nākamajiem un esošajiem studentiem, tiek piedāvāti aptuveni, līdz galam neizvērsti it kā profesionālu valsts augstākās izglītības sistēmas organizatoru kritēriji, kas beigu galā itin ved pie domstarpībām un intrigām, nevis priekšstata par kvalitatīvām šī izglītības līmeņa garantijām. Vārdu sakot - kaut vai tikai pats savai skaidrībai es gribētu dzirdēt par šo tēmu mūsu augstākās raudzes intelektuāļu kolektīvo, koleģiālo viedokli. Un, protams, viņu domas par reālu, praktisku situācijas risinājumu.

Te vēl gribu sacīt, ka nesaprotu, kāpēc Latvijas augstskolu pārvaldības modeļa noteikšanā dominē valdība un valsts birokrātija, nevis katras augstskolas pašas akadēmiskie spēki un profesūra. Redzot to, ka parādās kaut kādas manā uztverē aplamas augstskolu centralizācijas, «kolektivizācijas» tendences, sāku domāt, ka augstskolu pārvaldībā, tās rezultātu noteikšanā varētu sākt valdīt profāni un par vienu no galvenajiem kvalitātes kritērijiem varētu kļūt tik vien kā diletantisms. Ko līdzīgu es jau pieredzēju padomju laikos, un tikai ar Maskavas aviācijas institūta puiku un mācībspēku atbalstu mums kaut cik izdevās resora stulbo «uzbraucienu» vājināt.

Bet vienlaikus subjektīvi vēlos sacīt, ka lāgā nesaprotu ko tepat Latvijā vērta tik vien kā speciālistu kurnēšana, apgalvojumi bez konkrētām programmatiskām alternatīvām, sistēmiskiem risinājumiem nozarē. Piemēram: «Nav izprotami un pieņemami kritēriji, pēc kādiem tiek veidota augstskolu tipoloģija.» Bet kur tad ir jūsu pašu strikts priekšstats par šo tipoloģiju, ko likt pretī ministrijai? Ja nav saprotama «jaunieveduma - padomes - nozīme, funkcijas un ietekme uz pārējā augstskolu administratīvā personāla darbu», tad kurš gan, ja ne jūs augstskolās, pārzina šo darbu vislabāk, un vai ne jums vislabāk būtu jāzina, kā šo darbu vislabāk kārtot? Vēl - ko vērtas šīs ierēdņu mehāniskās, samākslotās, kvantitatīvās, nevis kvalitatīvās konstrukcijas? Augstskola skaitās, ja tajā tik un tik studentu, puse padomē no turienes, puse - no turienes... Manā uztverē, ja ir kāda unikāla valstij un ļaudīm vajadzīga augstākās izglītības programma, tad pilnvērtīgai augstskolai var pietikt vien ar dažiem simtiem studentu. Galu galā, kungi, tas taču nav tik vien kā jūsu (varas un augstskolu) iekšējs, noslēgts tusiņš. Katram cilvēkam mūsu tautā ir skaidri un konkrēti (!) jāzina, ar cik labu augstāko izglītību Latvijā var rēķināties.

Toties es pilnā mērā piekrītu Augstākās izglītības padomes priekšsēdētāja Jāņa Vētras šaubām, ka šāda reforma var sagraut sistēmu, un viņa sentencei: «Vai galu galā netiks nokauta vistiņa, kas dēj zelta oliņas?» Un arī Turības rektora Alda Baumaņa atziņai: «Nez kāpēc jāveido tik juceklīga sistēma? Nav arī saprotams, vai padomes jāveido valsts augstskolām vai arī privātajām, kurās šo uzdevumu pilda valde.»

Šīs domas man apstiprina arī tas, ka mani čomi strādā par lieliem gudriniekiem Jeilā, Vācijas augstskolās, arī Spānijā. Tomēr es negribētu, lai, piemēram, mans mazdēls brauc pēc augstākās izglītības uz ārzemēm. Jo es uzskatu, ka Latvijā ir pietiekami augsts intelektuālais potenciāls, lai te gūtu pienācīgu augstāko izglītību dažādās jomās. Ne velti taču manus puikas ar prieku pieņēma ārvalstīs un viņu karjera tur bija ļoti strauja. Tāpēc es nekādi nespēju saprast, kāpēc varas aprindas nekādi nespēj piedāvāt augstskolām profesionāli pamatotu, no to būtības izrietošu dialogu. Bet - te jāpiebilst, ka es, kā jau sacīju, lāgā nesaprotu arī to, kāpēc augstskolu pārstāvji manā uztverē nav lāgā gatavi šādu dialogu no varas kategoriski (!) pieprasīt.