Vara nonēsājas

Pērnais gads manā uztverē liecina, ka viena no galvenajām Latvijas problēmām šogad būs valsts politikas, valsts pārvaldes valstiskā (!) kvalitāte. Jo pērn tā saucamo valstsvīru izdarības vairākās nozarēs (izglītība, veselība, reģionālā politika, tieslietas, arī zinātne...) raksturoja nevis profesionāls valsts mēroga vai vismaz savas atbildības nozares redzējums, bet tik vien kā pusprivātas vai partijiskas pozas un iegribas.

Kas būtu jāņem vērā? Vispār man patlaban šķiet, ka kaut cik profesionāls «valsts aparāts», ja tādu kaut kad Guntas Veismanes laikos arī tika mēģināts veidot, nule ir krietni pašķīdis. Savā ziņā es arī uz Latvijas varu patlaban attiecinu to, kas sacīts par Krieviju - padziļinās mentālais bezdibenis starp varu un tautu. Vara nonēsājas, nolietojas. Jo - vai gan «valsts aparāta» rīcībspēju nenosaka tas, cik ekonomiski un racionāli ikviena ministrija, ikviens kantoris spēj īstenot savu varu gauži konkrētu mērķu dēļ?

Bet - ja skolotāji kurn, ja mediķi grasās streikot, ja liels skaits cilvēku pašvaldībās nesaprot vai nav mierā ar viņiem piedāvātās reformas efektivitāti, ja no vienas puses tiek apgalvots, ka Latvijas zinātnes potenciāls ir augstvērtīgs, bet - no otras - valsts vara nejēdz to likt lietā, tad par kādu gan racionāli un ekonomiski īstenotu varu te runāt? Pozas un iegribas. Vara kā politiķu un «aparāta» pašmērķis.

Kas vainas? Acīmredzot viens no iemesliem tomēr ir tas, ka politiķi, tikuši pie varas, necenšas tapt valstsvīri, bet augstāko ierēdņu, «aparāta» kvalifikācija laikam tomēr nav pietiekama, lai viņi būtu politiķiem šajā ziņā paraugs, uzturētu augstu valstisko tonusu. Turklāt valsts varas un pārvaldes institūtu tiešā saskare ar dažādām sociālās dzīves vai tautsaimniecības, uzņēmējdarbības jomām tomēr liecina, ka šie institūti ir vāji. Vide taču ir dinamiska, tā nemitīgi mainās, bet valsts pārvalde savu pienākumu ietvaros nespēj šo dinamiku kā pienākas menedžēt. Sevišķi dīvainas man šajā ziņā liekas gan attiecības starp atsevišķām ministrijām, gan varas darbība visā valsts telpā. Reizēm man šķiet, ka nekāda mērķtiecīga integrācija gan valsts resoru sadarbībā, gan varas sadarbībā ar dažādām mūsu izpausmēm nepastāv. Protams, es te domāju arī tādus vārdus kā «kontrole» un «attīstība». Vien es tos gribētu redzēt pietiekami principiāli un pārliecinoši tvertus konkrētas valsts pārvaldes stratēģijas (!) ietvarā. Ietvarā, kas paredz gan valsts ilgtermiņa mērķus, gan tiem atbilstošu valsts pārvaldes stratēģiju. Ja tas tā notiktu, tad varbūt varētu cerēt uz kaut kādu valsts varas stabilitāti un atbilstību savai misijai pēc būtības.

Turklāt - vēlreiz uzsveru, ka laiki mainās un gudrinieki visapkārt raksta, ka tradicionālās pārvaldes sistēmas un paņēmieni vairs neder, ka mūsdienu mainīgajā vidē tām jātop efektīvākām un līdz ar to efektīvākam, rīcībspējīgākam jātop arī katram atsevišķam vadītājam. Jā, tiem patlaban būtu jādod vairāk brīvības savas jomas operatīvo un taktisko mērķu, kadru politikas, arī līdzekļu izmantošanas ziņā. Taču - ar noteikumu, ka viņiem tomēr jābūt profesionāļiem, nevis tik vien kā savu iegribu aprobežotības pārņemtiem stulbeņiem. Varbūt arī Latvijā līdzīgi kā ASV vai Austrālijā derētu atsevišķs augstāko ierēdņu kvalifikācijas dienests? Vai varbūt tiešām sākt diktēt (!) ierēdņiem (un politiķiem?) profesionālās kompetences standartus?

Vēl viena lieta, ko es pagaidām nespēju nolasīt Latvijas politikas, valsts varas līmenī, ir tās ētiskie principi. Tiem it kā vajadzētu raksturot valsts varas sociālo lēmumu sekas, gādāt, lai vara nevis spekulē ar vārdu «demokrātija», bet nodrošina demokrātijas (arī kultūras) normu un vērtību esamību kā valsts pamatu. Jā, jā, es lasu, ka «politikas ētiskais mērķis ir vispārējs labums». Bet vienlaikus it daudzi Latvijas ļaudis uzskata, ka arī mūsu valsts vara lielā mērā ir iestigusi «melnajā» un «pelēkajā» zonā. Proti - savtīgā iegūtās varas izmantošanas mērķu zonā. Man šķiet, ka Latvijā nav bijis nopietnu ētikas un varas saskarsmes pētījumu. Man šķiet, ka mums par šo lietu būtu jārunā pilsoniski un ļoti atklāti. Jārunā par varas tikumisko leģitimāciju. Jo es patiesi nevēlos, lai varas atsvešināšanās no tautas, tās līderu aprobežotība noved pie kādām varas un tautas konfrontācijas formām, kuras patlaban izpaužas vēl visai lokāli.