Ja kāds teiktu, ka grasās konkrētā teritorijā bez alternatīvām un perspektīvas likvidēt galveno šīs vietas sociālekonomiskās aktivitātes avotu, tad prātīgi ļaudis to sauktu par idiotu. Bet, ja Labklājības ministrija likvidē sociālās aprūpes centru Istra un neņem galvā depresīvā Rundēnu pagasta aktivitātes, tad tā ir gudra konsolidācijas politika. Lai arī konkrētajās vietās pēc tam kaut ūdens plūdi, kaut sociālā katastrofa. Ministrijai viss viens.
Te nav runa ne par Istru, ne Rundēniem. Te ir runa par valsts politikas kursu un visai dīvaino lomu, ko tajā šobrīd spēlē Labklājības, Kultūras, Izglītības un zinātnes ministrijas. Istra vai Rundēni (pagastā tikai 29 darba vietas) ir tikai kārtējais šo, maigi sakot, dīvainību (vai idiotismu) apliecinošais piemērs.
Pirmkārt, visām šīm ministrijām, kuras savu funkciju dēļ skaitās cilvēkam vistuvākās, it kā būtu praktiski visuzskatāmāk jāapliecina valsts stratēģijās un varas partiju programmās teiktais – cilvēks te pirmajā vietā, viss cilvēka dēļ. Taču tās uzskatāmāk par citām apliecina, ka pirmajā vietā te ir varas pašpietiekamība un tās fiskālais nodrošinājums, nevis valsts politika. Kur nu vēl cilvēks. Jo, otrkārt, tieši šīm trijām ministrijām tām noteikto darbības jomu un to rīcībā nosacīti esošo cilvēkresursu (zinātne, radošie, sociālās mobilizācijas iespējas...) dēļ būtu visuzskatāmāk jāapliecina valdības spēja krīzes laikā būt kreatīvai un mobilizējošai. Tā vietā visas trīs šīs ministrijas pēdējos pāris gados galvenokārt nodarbojušās ar cilvēku piespiedu pārvietošanas programmu īstenošanu. Proti – radījušas valstī vai savā nozarē tādus apstākļus, kas izraisījuši vai pastiprinājuši, manuprāt, valstij negatīvas antropoplūsmas. Jo neviena no tām turklāt nav spējusi šajos pēdējos pāris gados uzrādīt praktisko (ne fiskālo), kvalitatīvo savas rīcības efektu, nedz arī artikulēti un atbildīgi pamatot šo efektu perspektīvā.
Turklāt tās katra lēmušas par savām un noteiktu teritoriju lietām kā ķēves ar klapēm uz acīm. Tikai katra savā smilšu kastē un tikai atsevišķi par katru atsevišķu gadījumu. Pēc tam aritmētiski un lineāri saskaitot fiskālo ekonomiju, taču aizmirstot to summēt ar jauniem tēriņiem, ko radījušas ministriju darbības savā smilšu kastē un ārpus tās. Jo līdz šim nekur saistībā ar kādu konkrētu teritoriju, vai tas nomales pagasts vai Rīga, nav atrodams pārnozaru līmenī summēts, pamatots sinerģiskais krīzes pārvarēšanas pasākumu (pieskaitot te novadu reformu, manipulācijas ar skolām, kultūras iestādēm...) praktiskais vai gaidāmais efekts. Vai vismaz matemātiski konkrēta plusu un mīnusu, risku un kļūdu analīze. Runā, ka Krievijā nabagmājas ar visiem večukiem šur tur nosvilinātas tīšām. Latvijā neviens tik necilvēcīgi (droši vien) nerīkosies. Latvijā radīs apstākļus, lai večuki iespējami ātri apsprāgst paši. Tā ir Latvijas pieeja. Iespējami daudz zemes bez tautas.
Skaidrs, ka depresīvos pagastos, kur bagātākie cilvēki ir pensionāri un gadījuma darbs – liela laime, šīs problēmas izpaužas reljefāk – bezmaz arhetipu līmenī. Te ir vēl viena visu šo triju ministriju nelaime. Pareizāk – ne ministriju, bet to cilvēku nelaime, kas stāv zem šo ministriju "politikas". Tās visas, manuprāt, piekopj kantora un papīru politiku. Tā vien liekas, ka to klerki nav izauguši no solīdas prakses skolās, kultūras vietās vai sociālajos dienestos. Tie uzreiz piedzimuši par birokrātiem un barojas nevis no reālas zemes, bet no idejām, kas sabāztas glancētu izdevumu puķu podos. Tāpēc šo birokrātisko ideju savietojamība ar kvalitatīvu konkrētas vietas praksi tik bieži izrādās nejēdzīga un šo praksi kropļojoša. Saprotams, ka mīļākais papīrs šādiem klerkiem ir nauda. Tāpēc nauda kļūst par šo ministriju rīcības kritēriju. Proti – visi pārējie nozaru motīvi, pienākumi, uzdevumi arvien vairāk tikuši pakārtoti šo nozaru komercializācijai. Lai arī tieši šīm trijām nozarēm to lielākas tiešas un netiešas ekonomiskas (!!) atdeves dēļ komercializācija nekādi nevarētu būt prioritāte. Taču šīs ministrijas turklāt ir nekonsekventas. Proti, ja cilvēks tomēr ir prioritāte, tad šo ministriju rūpju bērns, manuprāt, bijis nemotivēts un nemobilizēts cilvēks. Taču tāds cilvēks tiešām ir neekonomisks. Proti – šīs cilvēkam it kā vistuvāk esošās ministrijas gādājušas, lai cilvēkam viņa "mazā" dzimtenē nav kur likties. Lai viņš ne tikai neiesakņojas, bet lai – bērnu vai eksistences dēļ – izrauj sevi no savas zemes un nostājas lidostā pie rampas. Cerībā, ka lēto aviolīniju gulbītis aizvedīs šos uz kādu laimīgāku vietu. Bet trīs ministrijas iemalkos savu fiskālo kafiju un atviegloti nopūtīsies – vēl vienas nabagmājas mazāk, vēl vienas skolas mazāk, vēl viens kultūras nams ciet. Nav cilvēku, nav klapatu. Ja tā turpināsim, šai valstij ir nākotne.