Izglītības sistēmas favorīts – vidējais statistiskais bērns
 
©F64

Latvijas pašreizējā izglītības politikā es kategoriski nepieņemu tās pamatošanu kvantitatīvos, nevis kvalitatīvos kritērijos. Sākot ar mācību saturu, beidzot ar skolotāju algām un skolu pastāvēšanu.

Faktiski šajā tekstā nebūs nevienas manas domas, bet tikai dažādu ekspertu, skolotāju manis apmēram pusotra desmita gadu laikā uzkrāto atziņu subjektīva interpretācija. Viena no sistēmas kretīnisma pazīmēm man ir arī tā, ka daudzi, ja ne vairākums, no šiem visādi godājamiem pedagoģijas praktiķiem un lielā mērā futūristiski domāt spējīgiem teorētiķiem ir gan labprāt runājuši ar mani, bet nav gribējuši, lai es ar viņiem runāju avīzei vai pat citēju viņu sakarīgo tiešo runu. Kas tas te arvien ir? Kāpēc skolotājam, cilvēcīgākās un katrā laikā progresīvākās profesijas pārstāvim arvien jābīstas izpausties publiski? Man teic, ka pat skolotāju slodzes transformācija no 21 kontaktstundas apjoma uz 40 aptverošas slodzes stundām (burtnīcu labošana, audzināšana, ārpusklases darbi...) notikusi arī tādēļ, lai skolu vadītāji gūtu iespēju, veicot šo darbu uzskaiti, kas nav kontaktstundas, turēt skolotājus īsā pavadā, lai priekšnieki gūtu iespēju vieglāk atbrīvoties no tiem, kas viņiem nav vēlami.

Latvijai nav nekādu citu attīstāmu resursu, izņemot cilvēkresursus.

Manā uztverē tieši Izglītības un zinātnes ministrijai (IZM) būtu jāiniciē visu strīdīgo, savu un ne savu, ideju, viedokļu profesionāla konfrontācija. Bet pat saistībā ar pāreju uz mācībām valsts valodā visos izglītības līmeņos es šādu nopietnu profesionālu konfrontāciju, viedokļu sadursmi, kurai ir pozitīvs, profesionāls atlikums, neesmu pieredzējis. Tātad - arī šo lietu es pagaidām uzskatu par kvantitatīvi, varbūt politiski, bet ne profesionāli, kvalitatīvi risinātu. Un - manā uztverē, ja arī kaut vai politiski būtu ticis progresīvi domāts par mūsu valstsnācijas perspektīvu un iekšējās attiecības kārtotas bez provinciālām nacionālām pozām, tad komplekss par valsts (latviešu) valodas dominējošo lomu arī izglītības sistēmā varēja būt izslimots jau deviņdesmito gadu beigās. Un cittautieši būtu to pieņēmuši ar sapratni. Man bērns nav okupants. Es viņu izglītotu tā, lai viņš ir pats sev, savai un Latvijas nākotnei iespējami efektīvs. Te man galveno lomu spēlē nevis mācību valoda, bet maksimāli iespējamā bērna izglītības kvalitāte. Jo - bērns ir vissvarīgākais. Sevišķi Latvijai, kurai nav nekādu citu attīstāmu resursu, izņemot cilvēkresursus. Diemžēl šādu saprašanu es Latvijas oficiālo aprindu definētajā izglītības politikā patlaban nenolasu. Tagad - daži akcenti, kuri liek man uzskatīt IZM kvantitatīvo resoriskumu par nožēlojamu un valstij, tautai bezperspektīvu.

Pirmkārt - optimizācija. Tikai lokāli, resoriski domājošos pauros var tapt ideja, ka par optimizācijas izšķirošo kritēriju var turēt bērnu skaitu. Un kā tad ar Latvijas telpu? Vai tas ir normāli, ja es pieļauju savu vārgo locekļu atrofiju, amputāciju, nevis to efektīvu atveseļošanu? Kāpēc Latvijai nav tās atveseļošanas (arī demogrāfiskas) programmas no Viļakas līdz Kolkai?

Otrkārt, tā saucamā kompetenču izglītība. Manā skolā tāda bija. Bet - ja tagad tā aizmirsta, tad, pirms plātīties ar šo vārdu, IZM jāpasaka, jā, mēs jau dažus gadus rūpējamies par to, lai tiktu sagatavoti šādai pieejai atbilstoši skolotāji, mēs jau labu laiku piedāvājam šai pieejai atbilstošu mācību procesa organizācijas modeli, metodiku, lai skolotājs pārstātu būt stundā vien runātājs klases priekšā.

Treškārt, mana mamma lielāko daļu mana saprātīgā vecuma nostrādāja internātskolā. Viņa bija laba, domājoša skolotāja, viena no labākajām tā laika metodiķēm Latvijā. Ja ne dažas mūsu domstarpības, es teiktu - izcila skolotāja. Viņa nekādā gadījumā nepieņemtu pastāvošo lopisko, galēji formālo, nivelējošo oficiālo attieksmi pret bērniem ar īpašām vajadzībām.

Ceturtkārt, Makašānu vidusskolas direktore Gundega Rancāne (interviju drīzumā publicēsim) teic, ka «tiek agresīvi piesaukta izglītības kvalitāte, kuru mēra tikai un vienīgi pēc vidējā vērtējuma priekšmetos, kaut gan tas nebūt nav vienīgais kvalitātes indikators izglītības iestāžu darbībā». Nu, redz, izrādās, ka IZM reformu kritērijs ir vidējā temperatūra slimnīcā.

Ja kāds nav mierā ar to, ko te saku, esmu viņa rīcībā. Bet man vēl ir daudz ko teikt.