Redzot, ka Latvijas politiķi ir galīgi bešā un tautas priekšā zina tikai plātīt mutes kā zivis uz ledus, mūsu labvēlim Žirinovskim aptecējās dūša. Viņš tūdaļ atrāva no savas tīrās krievu volfoviča sirds programmu, ko bija domājis pašam, un aizmeta to latviešu politiskajiem sašām. "Katrai sievietei – veci, visiem – pa polšam," – tas nokrita pie Latvijas politiķu kājām kā no zila gaisa.
Taču Latvijas politiķi jutās ne tikai lepni, bet iedomājās, ka viņiem vēl ir smadzenes. Tāpēc – neies jau ņemt kaut kāda krieva dāvanas, paši kaut ko izdomāsim. Latvijas politiķi atcerējās, ka latvieši dikti mīl dziedāt. Un vēl teātri. Taču Latvijas politiķi, kad vien tiem gadījās nonākt teātrī, līdzko izlasīja programmu, allaž aizmiga. Tie pamodās tikai tad, kad cilvēki aplaudēja un programmā nosauktie uz skatuves klanījās. Tāpēc viņiem bija radies iespaids, ka teātris – tas ir tikai lomu saraksts un lomām domāto, attiecīgi saģērbto cilvēku atrādīšanās tautai. Viss pārējais, kas tur it kā varētu būt bijis – drāma, saturs, darbība..., nāk no ekspertu murgojumiem internetā un avīzēs.
Tāpēc Latvijas politiķi nolēma: pirmkārt, taisīt partiju programmas pēc teātru programmu parauga. Līdzīgi kā dažā miera laikos uzvestā lugā. Piemēram: valdes priekšsēdētājs – Šķēle, pilsētas galva – Ušakovs, revidents – Loskutovs, kultūras nodaļas vadītājs – Šlesers, partijas vešeriene – Kalniete, pazudušais dēls – Repše... Politiķi domāja – šitādu programmu teātri mīlošā tauta gan izlasīs. Un, kurai partijai būs labāk saliktas lomas, tā arī vinnēs.
Otrkārt, ar teātri pārņemtās partijas prātīgi sprieda, ka izšķirošā tomēr ir galvenā loma. Te varētu rasties zināmas problēmas, jo tautā iecienītākie pēdējā laikā sazin kāpēc bija visādu mošķu, neliešu, zaglēnu un nodevēju tēli. Kur ņemt gudru padomiņu? To atkal deva politiķu teātra mīlestība un cieņa pret nacionālo mantojumu. Atcerējušies, ka tagad taču ir Latvijas kultūras kanons, kurā ietverts tas, ko latvieši visvairāk mīl, politiķi ieskatījās tajā un nolēma turēties pie klasiskām, pārbaudītām vērtībām. Viņi izvirzīja Ulmani. Tā kā trešajai daļai tautas te jau bija īsa atmiņa, trešajai daļai vēl nebija gandrīz nekādas atmiņas, bet trešā daļa vairs vispār nebija Latvijā, politiķi cerēja, ka, izvirzot kādu, kurš saucas Ulmanis, tautas apziņā noskanēs klikšķis un tā savās iedomās no jebkura Ulmaņa uztaisīs mesiju. Savukārt politiķu iedomās šis bija tas tēls, kurš varētu aptvert laiku un telpu. Tautas apziņā sajauktos ne tikai gāzes un hokeja ulmaņi ar pagājušā un aizpagājušā gadsimta ulmaņiem, bet varbūt kāds pat sajauktu Ulmani ar Kārli Baumani, Gunti Pilsumu vai Gundaru Valdmani. Ar šādu tēla ietilpību politiķiem patiešām būtu nopietnas izredzes pie tautas.
Tostarp citi politiķi savās alkās pēc dižākām lomām izgāja ārpus cilvēka rāmjiem. Tie lika vienotību kā sauli pie debesīm. Bet, tā kā arī politiķiem bija īsa atmiņa, tad savos tēla meklējumos tie netika un netika tālāk par kolhoziem Vienotība. Proti – tie negribēja savu politiskā režīma izpratni pakļaut tautas izpratnei, kura savā nodabā dungoja "Daugav"s abas malas..." Kurmet politiķi atcerējās tikai – "...būs Kurzeme mūsu, būs Zemgale mūsu..." Tāpēc radās "vienotībā" ņemamie un neņemamie. Nacionālā politiskā buržuāzija negribēja pāroties ar nacionāliem politiskiem patriotiem un tāpēc "vienotībai" radās invaliditātes pazīmes. Varbūt tāpēc televīzija, kurai bija pieteikts nevienu politiķi, nevienu partiju neaizskart, uzreiz atteicās no Milžu cīņām. Kā tas izskatītos, ja aicināti tiktu milži, bet tautas acu priekšā sanāktu nemilži? Partiju programmas izgāztos. Jo rakstīts pie lomas būtu kas viens, bet redzams kas cits. Rudenī, kad jaunais sasaukums iznāks paklanīties, tad gan... Tad atkal būs milžu cīņas.