Latvijas saule spīd visiem
Latvijas Politiski represēto apvienības (LPRA) 29. konference (10. februāris, Latviešu biedrība) lika domāt. Te – tikai trīs tēzes.
Pirmkārt, domāju, ka arī Latvijā, turklāt ne tikai varā, bet arī sabiedrībā, represēto traģēdija un tās ietekme uz tautas likteni nav adekvāti politiski un arī sociāli novērtēta. Proti - cik no mums, kas neesam tikuši represēti, cik to no tiem, kas tagad vada neatkarīgu valsti, ir pilnībā un perfekti, nevis vien klišejiski apzinājušies šīs traģēdijas iemeslus, guvuši no tās mācību savai politiskai rīcībai? PSRS tika represēti vairāki miljoni cilvēku. Nupat lasīju samērā svaigu Krievijā veiktu pētījumu, kurā uzsvērts, ka gandrīz puse represēto bija tehniskās un humanitārās inteliģences pārstāvji. Proti - ja mēs un mūsu politiķi būtu papūlējušies atjaunot, atražot Latvijas inteliģenci, protams, mūsdienīgā garīgā, ētiskā pirmspadomju stājā, vai tad mums teju 30 gadus pēc neatkarības atjaunošanas vairs būtu nereti jāspriedelē par to, ka postpadomju nostalģija vērojama arī latviešu vidē? Te es vēlētos, lai mēs turam prātā un samērojam ar savu rīcību krievu klasiķa Ņekrasova sen sacīto (parindenis): «Ļaudis, kas kalpa kārtā, Dažkārt vistīrākie suņi: Jo smagāks tiem sods, Jo mīļāki kungi!» (Es te Ņekrasovu citēju pamatā tāpēc, ka man savā ziņā paradoksāls likās Krievijas pētījumā konstatētais: 57% no represēto bērniem teikuši, ka padomju režīms bijis «labs», bet 7% - ka vislabāk bijis pie Staļina, saistībā ar tagadni 48% uzskata, ka pie padomju varas bija labi, tagad - slikti). Tas pirmais.
Otrkārt, man šķiet, ka konferencē akcents tika pamatoti un ļoti korekti virzīts tieši uz represēto bērnu (arī represēto) pusi. Saskaņā ar konferencē minētiem, datiem Latvijā politiski represēto personu ir ap 13 000. Pērn (2016.1.11.- 2017.12.) aizsaulē aizgāja 954. Parēķiniet paši, kāda gadagājuma represētie var pamatā uzturēt LPRA. Turklāt - pieaugušo ģimeņu un viņu apjaustai valsts traģēdijai personiskās sekas tomēr bija kaut nedaudz, bet citādas nekā tās, kas noteica represēto bērnu apziņu. To ir jāmēģina saprast. Es to izlasu Dzintras Gekas Sibīrijas bērnos, un es to redzu fiksētu arī minētajā pētījumā. Piemēram, 29,4% no mājās palikušajiem represēto bērniem tikuši pazemoti, nicināti, apsaukāti par tautas ienaidnieku bērniem, bet 17,6% teikuši, ka viņiem justs līdzi un palīdzēts. Nedomāju, ka LPSR šī proporcija bija daudz savādāka.
Atceraties Vladimira Visocka dziesmiņu «Mani bez vēsts zudušie, tavi bez vainas paņemtie…»? Kur bija šo bērnu vaina? Lielā mērā tieši tāpēc es piekrītu konferencē sacītajam un tās rezolūcijā fiksētajam, ka atbalstam represētajiem jābūt atkarīgam nevis no pašvaldību iegribām un iespējām, bet valsts noteiktam un vienotam. Kaut vai tādam, kā tika teikts: ik gadus 18. novembrī - vismaz 100 eiro.
Treškārt, rezolūcijā teikts, ka LPRA vairākus esošās valdības darbus uzskata par apsveicamiem. Tajā skaitā - plānus pāriet uz vispārējo izglītību skolās un bērnudārzos latviešu valodā. Esmu rakstījis, ka ar politisku paziņojumu man šajā ziņā nepietiek. Lai notiktu, kas sacīts rezolūcijā, «paaudžu un sociālo slāņu vienotība», latviska Latvija visiem iedzīvotājiem («Latvijas saule spīd visiem»), pilsoņu drošība bez iekšējiem ienaidniekiem, man vajag arī perfektu profesionālu (pedagoģisku) iecerēto reformu pamatojumu. Turklāt es uzskatu - ja partijām, kuras iestājas par latviešu valodu, nav padoma, kā apturēt latviešu aizplūšanu no Latvijas, bet ir tikai šī ideja par valodu krievu skolās, tad tās ir liekules. Nevis patriotes. Tām latviešu valoda šajās skolās vajadzīga nevis valsts spēkam, bet tikai savām priekšvēlēšanu pozām. Šajā sakarā man ļoti patika tas, ko konferencē teica LPRA Rīgas Vidzemes nodaļas pārstāve, skolotāja Aīda Gulbe. Viņa teica, ka esam maza nācija, tāpēc mums jāzina daudzas valodas. Viņa atgriezās no Sibīrijas astoņu gadu vecumā, zinādama latviešu un krievu valodu. Krievu valodu viņa apguva vienaudžu vidē. Un es ar savu pieredzi atbalstu viņas domu, ka vislabāk bērni apgūst valodu līdz skolas vecumam. Piekrītu viņai, ka bērnudārzus nevajag dalīt valodās, ka šajos (latviešu) bērnudārzos uzsvars jāliek ne uz audzinātāju, bet uz bērnu kontaktēšanos. Tad, kā teica Gulbes kundze, var cerēt, ka bērni būs lojāli Latvijai. Jo jebkurā gadījumā «vaina nav bērnos, bet skolotājos». Un politiķos.