Mums negribas būt kungiem savā zemē

Neatkarīgās pasūtītā un SKDS veiktā valsts iestāžu, organizāciju, politiķu un amatpersonu uzticamības fiksācija sabiedrībā dod iespēju ļoti plašai varas vērtēšanas amplitūdai. Taču tā dod iespēju arī sabiedrības, pašu aptaujāto vērtēšanai. Tāpēc šoreiz gribu izteikt savas domas par šī pētījuma bildi tās kopumā. Ko tā man atklāj? Pirmkārt, to, ka savā politiskajā domāšanā esam jau tik senili, tik veci, ka labprātāk vēlētos redzēt pie varas «labos kungus», nevis «tautas kalpus». Otrkārt – mūsu pilsoniskuma kvalitāte ir tik zema, ka, vismaz attieksmē pret politiku, mēs visai kategoriski distancējamies pat no tās politiskās varas daļas, kuras radīšana, kuras kvalitātes noteikšana tomēr ir mūsu ziņā.

Ko citu domāt, ja cilvēki, kuri brīvās vēlēšanās ievēl Saeimu, pēc tam paši savu darbu liek priekšpēdējā vissliktākā vērtējuma rindā (no visiem Latvijas iedzīvotājiem Saeimai neuzticas 52,8%). Pēdējā vietā ir politiskās partijas - tām neuzticas 68,1%. Taču arī politiskās partijas šā vai tā ir sabiedrības pārstāvības institūts. Ja tās rada un uztur vien kādi lokāli grupējumi, jājautā - kāpēc jūs tās akceptējat? Un varbūt pat svarīgāka atklāsme ir tas, ka fiksētā attieksme pret sabiedriskām organizācijām, caur kurām it kā varētu tikt panākts nopietns iespaids uz politiku, arī ir zema. Tikai 0,9% procenti iedzīvotāju uzticas nevalstiskajām organizācijām, tikai 0,5 procenti - arodbiedrībām. Vai tās nav jūsu organizācijas? Ja jūs pieļaujat, ka tās veido kādi «priekšnieki» - paši vainīgi. Sevišķi es to gribu uzsvērt saistībā ar arodbiedrībām. Kāpēc jūs tām neuzticaties? Tāpēc, ka negribat paši noteikt savas darba lietas? Tāpēc, ka sava inertuma dēļ uzskatāt arodbiedrības par varas, par priekšniecības, nevis darba kolektīvu instrumentu?

Bet kas tad mums ir visuzticamāko, visaugstāk vērtēto pirmajās rindās? Izglītības iestādes (uzticas 59,5% iedzīvotāju), Nacionālie bruņotie spēki (42,8%), radio (25,3%), baznīca (24,6%), veselības aprūpe (24,1%), Valsts policija (23,7%). Subjektīvi uzskatu, ka uzticība veselības aprūpes organizācijām un pat izglītības iestādēm ir visai zema, ja ne satraucoša. Taču pamatā gribu sacīt, ka tieši te man atklājas mūsu alkas dot priekšroku «labajiem kungiem», nevis «tautas kalpiem». Jo paskatieties, kur šajā sarakstā atrodas valdība, Ministru kabinets, kurš faktiski nosaka visu šo jomu (izņemot radio un baznīcu)? Saraksta apakšā. MK neuzticas 42% iedzīvotāju. Ja MK būtu tuvāk savas ietekmes zonā esošajām nozarēm, es teiktu, ka cilvēki grib tik vien kā taustāmu, praktisku politiku, nevis vien politisku pļāpāšanu. Bet, ja MK ir lejā, bet izpildvaras, tostarp represīvās, struktūras augšā, es secinu, ka mums nekas nebūtu pret «stingro roku».

Vēl viens aspekts, vēl viens jautājums. Vai, vērojot šo reitingu kopainu, rodas iespaids, ka mēs (proti - respondenti) esam racionāli apzinājušies savas politiskās intereses un tieši tāpēc politiskā spektra izkārtojums laika (2010.-2017.) gaitā bijis nosacīti stabils? Jā, bildē, kura rāda mūsu (respondentu, aptaujāto) attieksmi pret politiķiem, partijām, organizācijām, redzamā svārstību amplitūda ir nosacīti stabila. Kāds ir guvis uzticības kāpumu, kāds kritumu desmit, mazliet vairāk vai mazāk procentu ietvaros. Bet - tā ir negatīva stabilitāte. Tāpēc, ka tā varas, politiskās varas institūtu uztveres kopainā (!) uzrāda ilgstošas (!) negatīvas attiecības starp mums un valsts varu. Man tas pirmām kārtām liek domāt tieši par pilsoņu, nevis varas kvalitāti. Būtībā mums ir vienalga, ko ievēlēsim nākamajā Saeimā. Lai ko mēs arī neievēlētu, tas atkal būs mūsu mazohisma, nevis pašapliecināšanās indikators.

Protams, stabila un kvalitatīva pilsoņu politiska identifikācija, piemēram, ar kādu no partijām nerodas arī tāpēc, ka arī partijas šajā laikā nav domājušas par savu attīstību. Tikai par varas dabūšanu. Tās arī no savas puses nav tiekušās darīt politiku kvalitatīvu.

Ko šī bilde vēsta par nākamajām Saeimas vēlēšanām? To, ka simpātijas, «ticība», jūtas, ilūzijas, manipulācijas, uztveres stereotipi joprojām gūs virsroku pār racionāliem apsvērumiem. Pilsoņu politiskā redze netaps diez ko labāka. Vairāk labuma gūs «rāmie», nevis ambiciozie. Šī aptauja liecina, ka politiskam izrāvienam uz kādu kvalitatīvāku līmeni pilsoņiem arvien trūkst pienācīgas gribas un resursu. Ja partijām pirms Saeimas vēlēšanām šajā ziņā nebūs nekāda kvalitatīva vēstījuma, vēlēšanu sistēmas maiņa jāuzskata par neatliekamu problēmu.