Atkritumi kā arguments

Izlasīju delfos virsrakstu Aizsākusies kuluāru politiskā cīņa par atkritumiem. Iespaidojos, un tā radās šis virsraksts. Atkritumi man te ir viss tas, kas stāv ārpus kvalificētas, lietišķas diskusijas par profesionālu amatpersonu.

Politiskie vai sabiedriskie viedokļi bez kvalificēta pamata manā uztverē spēj atrādīt vien politisko, sociālo spēku samēru, bet ar amatpersonas atbilstību un saprātīgu izvēli šajā gadījumā tiem nav liela sakara. Neatkarīgi no viedokļu paudēju masas un skaļuma. Vēl mazāk šā sakara ir partejiskām iegribām, emocionālai uzstājībai, hormonālām simpātijām, bara instinktiem... Tās ir pupu mizas, atkritumi, kas tiek jaukti nopietnā lietā un uzdoti par argumentiem.

Vārdu sakot, man būtu liels prieks, ja divi eksprezidenti un virkne citu sabiedrībā pazīstamu cilvēku savā petīcijā par labu Jānim Maizītim beidzot un atšķirībā no deputātiem, viņu padomdevējiem, partiju ekspertiem, akadēmiskajām aprindām... būtu nākuši klajā ar Maizīša kunga neaizstājamības pamatojumu dotajā mirklī. Nevis parakstījuši šļupstus un muļķības. Varbūt tas ir drusku pārspīlēti teikts, taču no petīcijas parakstītājiem var izveidot pietiekami apjomīgu, gudru cilvēku kopu, no kuriem prasīt – ja deputāti, jūsuprāt, nejēdz vai negrib sniegt pamatojumu savai darbībai, tad parādiet jūs, kā vajag argumentēt. Kāda skaidrība rodas no tā, kā jūs tērējaties tikai kā viena partejiska viedokļa virtuāli pastiprinātāji? Ne vairāk. Tad parādiet, ar ko īsti jūsu nostāja ir pārāka par pretēja viedokļa klaigātājiem.

Protams, ne vecums, ne amati, ne tituli nav šķērslis iesaistīties sīkpilsoniska līmeņa tērgās, vairot troksni un uzskatīt, ka sirsniņas trīcējušas valsts dēļ. Latvijā tā bijusi vai visu biedru grupu un inteliģences pārstāvju nelaime. Taisīt lielas acis no tukšas vietas. Iestāties nevis par pašu problēmu, bet tikai par korporatīviem problēmas aspektiem. Nabadzība, bezdarbs, tautas izklīšana, izglītība, veselības aizsardzība, arī tiesiskums, morālā veselība... projekcijā uz tautas stāvokli un kvalitāti tos (ieskaitot eksprezidentus) nav aizrāvusi līdz publiskai solidārai un principiālai nostājai. Toties tie bijuši naski rakstīt vēstulītes un aicinājumus atsevišķu reketieru, atsevišķu orientāciju, atsevišķu ēku, atsevišķu politisku viedokļu vai atsevišķu amatpersonu dēļ. Nu, pamodušās līdz ar kukaiņiem, biedru grupas droši vien nerims līdzīgā garā darboties līdz vēlēšanām. Kas zina, varbūt Maizītis tiks taisīts par Alekseju II. Varbūt jau drīzākajā laikā atkal gaidāma kāda saulesbriļļu, aubīšu, mājas čībiņu revolūcija. Saturs tad gūtu atbilstošu formu.

Kāpēc man liekas, ka petīcija satur muļķības? Piemēram. Ciktāl uzsvērts deputātu gļēvums, nav ko iebilst. Vienīgi, ja tas lērums, kas tagad anonīmi vai atklāti šo gļēvumu deputātiem pārmet, pats savā ikdienas darbībā būtu skaitāms pie drosminiekiem, runāt par tautas kalpu gļēvumu nenāktos. Mazliet citādi ir ar meliem. Mēģināju atrast, cik tad deputātu pirms balsojuma par ģenerālprokuroru publiski pauduši, kā balsos. Mazāk nekā divi desmiti. Tiesa, visas Saeimas frakcijas, izņemot divas, viennozīmīgi solīja Maizīša kungu atbalstīt. Tātad petīcijas parakstītāji vienādo frakcijas disciplīnu, kuru daļa deputātu tiešām neievēroja, ar deputāta zvērestu? Frakciju disciplīna, balsojums, skatoties uz īkšķi, tiem svarīgāks par zvērestu. Lai cik stulbi, lai cik atkarīgi, lai cik uzpirkts ar nebalsotu deputāts, viņš ir savā balsojumā pašatbildīgs. Manuprāt, tas pagaidām izriet ij no zvēresta, ij no Satversmes. Frakciju vadītāji nespēja nodrošināt frakciju disciplīnu. Daļa deputātu balsoja nevis tā, kā lika kolhozs, bet uz savu galvu. Tai skaitā nepareizi. Un kāpēc gan lai balsojums par Jāni Maizīti, kā izriet no petīcijas, būtu bijis demokrātijas balsojums, bet balsojums pret – nē? Paskaidrojiet, lūdzu. Vai tāpēc, ka "mēs visi zinām, cik labs ir Maizīša kungs"? Man pietika bezkaunības piezvanīt dažiem pazīstamiem petīcijas parakstītājiem un konkrēti pajautāt, cik labs īsti viņš ir.

Galu galā pašam nācās tiem stāstīt, cik labs viņš ir. Lai, ja viņiem vēl kāds ko līdzīgu pajautā, tie vairs nebūtu tik aklas skrūvītes.

Vai arī – petīcijā teikts: "Saeimas deputāti ar saviem balsojumiem ir radījuši tiesiskā nihilisma atmosfēru valstī." Autori, paskaidrojiet, lūdzu, kvalificēti, kā un kāpēc tieši šis viens balsojums, kurš tik vien kā izgāza koalīcijas frakciju līmenī sakārtoto situāciju, radīja (!) valstī šito atmosfēru? Eksprezidenti, sakiet, lūdzu, kā tad bija ar to nihilismu jūsu prezidentūras laikā, kas tad bija ģenerālprokurori, cik sekmīgi tie karoja ar šo nihilismu un vai tas nihilisms, kas tagad te esot pēkšņi radies, nav tas pats nihilisms, kurš iekopās un pastāvēja arī jūsu laikā? Ja tas ir tas pats, tad, manuprāt, jūs esat parakstījuši tik vien kā pavirši sacerētu partejisku spekulāciju.

Viedokļi

Premjerministre Evika Siliņa atzinusi, ka viņa ar saviem ministriem un Baltijas valstu premjeriem apspriedusi RB būves izbeigšanu un visi secinājuši, ka tāds lēmums dārgi maksāšot Praktiski lēmējiem bija jāizšķiras starp dārgu un nesamaksājami dārgu lēmumu nākotnē. Latvijai dārgais- nozīmētu ES atmaksāt nedaudz vairāk par vienu miljardu EUR vai nākotnē maksāt aptuveni 5 miljardus, lai būvi pabeigtu. Pie pēdējiem vēl būtu jāpieskaita sākotnējais miljards, ja būvi nepabeidz laikā, t.i. 2030. gadā. Eksperti gan saka, ka Latvijai nekādi neesot iespējams iekļauties grafikā un tuvākais varētu būt 2035. gads.

Svarīgākais