Vai mācās skola vai es skolā?
Izglītības un zinātnes ministrijas praksē šobrīd valda vēlme sludināt. Direktīvi sludināt. Nevis pamatot vai izglītot.
Proti - neviena no pēdējā laikā izskanējušajām ar skolu saistītajām idejām (garāks mācību gads, garākas brīvdienas, priekšmetu daudzums, mājas darbu nepieciešamība, mācības no sešu gadu vecuma,…) nav tikusi laista klajā līdz ar profesionālu pamatojumu un kvalitatīvu seku raksturojumu. Pirms šīs idejas sludināt, tām nav bijis ne konkrētai videi, ne vecuma grupām pievērsta pedagoģiska, psiholoģiska u. tml. novērtējuma. Katrai no šīm idejām nav operatīvi sekojušas arī ministrijas iniciētas, publiskas minēto speciālistu un vismaz vecāku diskusijas. Tāpēc arī es, samērojoties ar IZM līmeni, varu atļauties te savu sprediķi. Kaut vai par mājas darbiem.
Kad mana māte nāca no Suntažu internātskolas uz Suntažu vidusskolu aizvietot kādu saslimušu skolotāju, man vairāk par trijnieku nebija uz ko cerēt. Pamatskolā viņa teica: «Es redzu, kā tu mājās strādā. Gribi izbraukt ar galvu, bez mācīšanās. Tev nav pamata.» Vidusskolā viņa kļuva skarbāka: «Ja tu neesi skolai gatavs, tev tur nav ko meklēt.» Viņa uzskatīja, ka pamatskolā jādabū tas, ko viņa sauca par «pamatu», tik lielā mērā, lai vidusskolā skolotājs jau varētu būt mums gandrīz vai kolēģis. Mātei nenāca ne prātā uzskatīt, ka skola ir kaut kāda spēle starp pieaugušajiem un bērniem. Viņa uzskatīja, ka saistībā ar saviem pienākumiem (!) skolā visi ir gluži vai vienlīdz pieauguši. Un tā viņa pret mums arī izturējās. Kā pret līdzīgiem.
Māte uzskatīja, ka mums patstāvīgi (!) jāapjēdz līdz šim vēstītais vismaz tādā līmenī, lai mēs ik nākamajā stundā būtu spējīgi līdz ar skolotāju darīt savu (!) darbu. Pilnvērtīgi papildināt jau apgūto, nevis pusi stundas ārstēt savu slinkumu vai sklerozi. Ja mēs to neesam izdarījuši (vienalga kur - mājās, pagarinātās dienas grupā, patiltē,…), tad zināšanu uztverē un apjēgā atpaliekam, traucējam citiem klasē, bremzējam tos. Bet! Lai skolotājs spētu pienācīgi padarīt savu darbu, proti, lai bērns būtu sapratis, kā rīkoties patstāvīgi, māte uzskatīja, ka skolēnu skaitam klasē jābūt tādam, lai skolotājs spēj redzēt, just un zināt katru no viņiem. Un, lai bērns redz, ka skolotājs nav viņu aizmirsis. Mājas (precīzāk - patstāvīgo) darbu apjoms tolaik man nelikās liels. Un arī savu bērnu mājas darbu apjomu es neuzskatīju par viņus nomācošu vai viņu infantilismam (oi, laimīgajai bērnībai IZM izpratnē) negatīvi traucējošu. Katrā ziņā māte, neraugoties uz viņas milzīgo pieredzi, mājās darīja skolas darbus daudz vairāk un ilgāk.
Es uzdrošinos te piesaukt savas mammas uzskatus tāpēc, ka pavisam nesen guvu tiem negaidītu apliecinājumu starptautiskā Latvijas Ekonomistu asociācijas rīkotā konferencē Ekonomikas teorijas loma tautsaimniecībā, vadībzinībās un uzņēmējdarbībā. Tātad - oficiāli patlaban tiek uzskatīts, ka izglītības procesam jābūt kā šovam. Bet, piemēram, profesors Ivars Brīvers teica, ka ekonomikas teorija ir garlaicīga. Un jautāja: «Vai celtniecības inženieriem tiek pasniegta materiālu pretestība, vai mediķiem pasniedz anatomiju - tās taču arī ir garlaicīgas.» Manā uztverē pamatskolai un vidusskolai šīs atziņas ir pat svarīgākas nekā augstskolai. Jo, pārfrāzējot konferencē sacīto, cilvēkam, kurš pienācīgi, pa īstam un arī patstāvīgi darījis savu (!) darbu skolā, nevajadzēs skaidrot, ko iesākt ar zināšanām augstskolā. Vēlāk vai uzreiz - praksē. Prakse, kas arī tika uzsvērts konferencē, nesaņems surogātspeciālistus. Piebildīšu - surogātcilvēkus.
Un - kas tad skolā ir galvenais? Iebāzt bērnu galvās kaudzi informācijas vai sagatavot cilvēkus patstāvīgai dzīvei? Ja patstāvīgai dzīvei, tad patstāvīgs darbs nav ne jūgs, ne nasta, bet objektīva katra līmeņa izglītības procesa daļa. Turklāt arī tādu «sīkumu» dēļ kā - vecāku pieslēgšanās iespēja, sevišķi bērna «krīzes» situācijās;
- tas, ka vienam labāka dzirdes, citam redzes atmiņa, viens labāk uztver klasē, cits - ja pats izlasa; - iespēja apjēgt to, kas nav saprasts stundā, un tad skolā tikt par to skaidrībā utt. Savukārt tādas lietas kā: skolotāju prasme uzdot mājas (patstāvīgos) darbus, to apjoms, tas, vai tie ir bērnam pa spēkam (proti - rada prieku par patstāvīgi izdarīto), vai tiem ir saistība ar nākamo stundu, vai tajos ir radošuma piešprice, vai ir obligāta atgriezeniskā saite (darba pārbaude) utt. jau ir profesionālisma, skolotāju atbilstības savam darbam problēma.