Banku noslēpums Latvijā acīmredzot vairs nepastāv. Klasificētu datu noslēpums Latvijā acīmredzot arī vairs nepastāv.
Acīmredzot tāpēc, ja apkopo sakarā ar Valsts ieņēmumu dienesta glabāto datu noplūdi publicēto, vairākums amatpersonu, kas par to runājušas, noplūdes faktu vai nu uztver kā pusnopietnu joku, vai arī tiecas pasniegt kā joku. Kā tehnisku sistēmas defektu. Acīmredzot tāpēc uzmanība tiek pievērsta vai novērsta uz problēmas elektroniskajiem ("caurums"), tehniskajiem (drošības audits) vai pat politiskajiem (Ceturtās atmodas tautas armija). Nevis VID, bet 4ATA šajā situācijā izrādās bezmaz galvenais dienas varonis. Boļševiki ekspropriēja finanšu iestādes – bankas. 4ATA ekspropriē datu bankas. Viss revolūcijai, viss atmodai.... Kaut kāds "meteorīta" gadījums. Jociņš. Ne vairāk.
Tostarp šo gadījumu nosaka "cilvēka faktors". Un galvenā tajā nav ne tehniskā, ne politiskā, bet tiesiskā, kriminālā problēmas puse. Varbūt bankas domā, ka noguldītāju nauda ir banku īpašums. Varbūt VID domā, ka aizsargājamie dati, ko VID glabā, ir VID īpašums. Taču tā nav. Šie dati ir attiecīgu subjektu īpašums. Ja kādam nozog tam glabāšanā nodotus cita subjekta datus, tad rezultātam jābūt tādam pašam kā tad, ja būtu nozagta nauda. Ja turklāt nozagti dati vai nauda lielā apjomā, tad, visticamāk, draudzība ar šādu glabātāju būs vējā.
Proti – gadījums man liekas tik nopietns, ka tā sekām jāsākas ar administratīvu tīrīšanu visā atbildības ķēdē. Līdz attiecīgajam ministram. Iemesls – tādas situācijas pieļaušana, kas degradē pārliecību par valsts, tās sistēmu drošību. Ar VID atvainošanos apzagtajiem ne tuvu nav diezgan. VID jāatbild par iespējamajām sekām, kas šīs datu zagšanas dēļ var apzagtos piemeklēt. Turklāt VID jāatbild apzagtajiem par no valsts, tās iestādes puses pievilto uzticību.
Pats bēdīgākais ir tas, ka šā notikuma sakarā pirmām kārtām, šķiet, jārunā nevis par, kā tagad uzsver, "valsts informatīvo, datu sistēmu uzturēšanas drošību" kā tehnisku problēmu, bet gan par šo "valsts sistēmu" nedrošības, vieglas pieejamības cilvēciskajiem cēloņiem. Latvijā nolējumi, noplūdes, noklausīšanās, cilvēka slimību un darījumu izlikšana publiskai apskatei padodas tik viegli un nesodīti, ka rodas iespaids – Latvijā konfidencialitāti neviens, pirmkārt, lāgā nesargā, otrkārt, par konfidencialitātes pārkāpumiem neviens lāgā neatbild. Piemēram, tā paša VID sakarā runā par drošības auditu. Bet VID esot arī kādi drošības menedžeri. Ja tie ir, tad tik nopietna līmeņa datu bāzei turpat uz vietas it kā jābūt gan sistēmas vājo vietu un draudu kontrolei, gan kontrolei pār izmaiņām datu bāzes stāvoklī, gan neidentificētu lietotāju fiksācijai u.tml. Jautājums, kāpēc VID pats neatklāja "caurumu" un neuzlika tam "ielāpu"?
Varbūt tāpēc, ka tā gribēja šīs datu bāzes privileģētie lietotāji? Un tie gribēja tāpēc, ka aizsargātu datu izmantošana tiem tas pats, kas valsts izmantošana. ASV 2008. gadā bijušas 423 (Ķīnā – 3) "skaļas" noplūdes. Ļoti daudzos gadījumos līksmojušas nevis "tehniskas problēmas", sistēmas aizsardzības līmenis vai hakeri, bet iekšējais cilvēciskais faktors (lobisms, konkurence, korupcija, stāvokļa izmantošana informatīvai apsteigšanai...). Salīdzinoši vieglā VID datu pieejamība un "revolucionārais" farss, kam informācijas zagļi droši vien jāpadara nevainīgāki. Jo tas tik jociņš kārtējās atmodas vārdā.