Īstermiņa demokrātija
18. septembrī Centrālā vēlēšanu komisija reģistrēja parakstu vākšanai biedrības Atvērtās pārvaldības partnerība Latvijā (APPL) iesniegto likumprojektu, ar kuru rosināts atcelt 2012. gada 8. novembra grozījumus likumā Par tautas nobalsošanu, likumu ierosināšanu un Eiropas pilsoņu iniciatīvu. Kā raksta APPL: «Ierosinājuma būtība ir atjaunot tautas tiesības ietekmēt un kontrolēt Saeimu.» Tātad – lai Valsts prezidents šo likumprojektu iesniegtu Saeimā, līdz 2016. gada oktobrim jāsavāc teju 155 000 parakstu.
Bet 24. septembrī Saeima, Vienotībai balsojot pret, bet ZZS un Saskaņai atturoties, nenodeva skatīšanai Juridiskajā komisijā No sirds Latvijai iesniegtos grozījumus likumā Par tautas nobalsošanu, likumu ierosināšanu un Eiropas pilsoņu iniciatīvu, kas paredz, ka referendumu rosināšanas pirmajā posmā jāsavāc 10 000 parakstu, kā arī iespēju rīkot konsultatīvos referendumus. Gunārs Kūtris rakstīja, ka «šādi visai Latvijas tautai skaidri tika nodemonstrēts, ka jautājums par lielākām tiesībām tautai paust savu viedokli, nav apspriežams. (..) Vai tiešām kāds reāli domājošs Saeimas deputāts uzskata, ka bez īpaši finansētas reklāmas ir iespējams uzrunāt 150 000 Latvijas iedzīvotāju, lai viņi aizietu kaut kur parakstīties un vēl par to samaksātu? (..) Likumprojektam ir viens, nerakstīts mērķis – atgriezt cilvēkos ticību, ka viņu vārdam vēl ir nozīme. Politiskā aktivitāte būs tikai tad, ja reālajā dzīvē cilvēki redzēs, ka tam ir jēga».
Es uzskatu, ka Gunāram Kūtrim ir taisnība, taču vairs netaisos uztvert šo noraidījumu kā «atsevišķu gadījumu» citu «atsevišķu gadījumu» virknē. Uzskatu, ka tā ir režīma raksturam, tā demokrātijas izpratnei dabiska rīcība. Domāju, ka pie mums nostiprinās tā sauktā vadāmā demokrātija, kuras analogs drīzāk meklējams Krievijā, nevis «vecajā» Eiropā. Arī šis, acīmredzami par augstu uzliktais slieksnis (lai tauta netiktu tuvāk tautvaldībai) liecina, ka Latvijas politiskā vara jūtami attālinās no reālās un jo vairāk – no klasiskās demokrātijas principiem.
Varbūt visuzskatāmāk šobrīd par to liecina «buldogu plēšanās zem paklāja» (V. Čērčils). Proti – nesaskaņas koalīcijā. Tas netraucē buldogiem lemt izolēti – zem paklāja. Bet paklājs ir labs. Jo, pirmkārt, ļauj notikt parlamentārisma birokratizācijai. Proti – Saeima pastāv nevis kā tautas gribas īstenotāja, bet kā birokrātijas (izpildvaras) gribas legalizētāja. Tāpēc tikpat bezcerīgi būtu piedāvāt Saeimas akceptam, piemēram, likumprojektu par tautvaldības garantijām. Otrkārt, šīs pastāvēšanas, pārstāvības demokrātijas pastāvēšanas apliecinājums esot vēlēšanas. Katrās vēlēšanās tautas griba Latvijā izpaužas tik pilnīgi, ka pati tauta līdz nākamajām vēlēšanām var aizvērties. Latvijai diezgan ar šādu – «īstermiņa» demokrātiju. Bet – kas nosaka šo vēlēšanu iznākumu? Tas būtu jānosaka mūsu ievēlēto pārstāvju, mūsu ievēlētās varas rezultativitātei. Bet, ja šo rezultativitāti tautas eksistencei svarīgās lietās nevar sameklēt pat oficiālajā statistikā, tad tas nozīmē, ka vēlēšanu iznākumu noteikuši administratīvie, varas, un finanšu resursi. Treškārt, lēmums par 150 tūkstošiem parakstu tik vien kā fiksēja to varai pozitīvo faktu, ka tās atsvešināšanās līmenis no tautas laika gaitā audzis 15 reizes. Ceturtkārt, Nobela prēmijas laureāts Gerijs S. Bekers savulaik izteicās, ka investīcijas cilvēku darba spēju attīstībā ir visrentablākās ekonomikas stratēģijas attīstībā. Man šķiet, ka mazām valstīm tas īpaši svarīgi. Taču Latvijā oficiālā attieksme pret zinātni un izglītību neveicina pozitīvu intelekta selekciju, bet – kopā ar jo daudzu reālām izredzēm tikt uz augšu vietējā darba tirgū – tautas pašsaglabāšanos. Tā liecina, ka vara negrib veikt vienu no galvenajiem demokrātiskas varas darbiem. Proti – padarīt sabiedrību pilsonisku pēc būtības. Tātad – ieinteresētu valsts norisēs, zinošu un pievērstu nākotnei. Tā vietā oficiālā attieksme kultivē vienaldzību. Bet – nekāda ilgtspēja nebūs iespējama, kamēr cilvēkresursu rentabilitāte tiks pamatota vien atsevišķu grupu, nevis sabiedrības interešu (vērtību) līmenī. Bet, piektkārt, šis kārtējais apliecinājums, ka vara nevēlas piesaistīt sevi sabiedrībai un sabiedrību sev, nosaka arī to, manuprāt, brīvā, demokrātiskā valstī nedabisko situāciju, ka tik daudzi cilvēki savā valstī nejūtas vienoti ar savas valsts varu.