Līdzcietības nacionalizētāji
Sabiedrība atvērās puisītim. Latvijas cilvēki parasti atsaucas, kad kāds ticis nelaimē, ko pats nespēj panest. Šoreiz cilvēki atsaucās Dāvim, tieši Dāvim. Bet es neņemos apgalvot, ka viņi atsaucās ar šīm nelaimēm saistītai valsts problēmai. Un tāpēc man šķiet ciniskas to amatpersonu runas, kuras (amatpersonas), cilvēku aktīvās atsaucības iedvesmotas, iedomājās, ka līdzcietību vajadzētu izlaist caur valsts aparātu. Iztaisīt no līdzcietības oficiālu industriju.
Jo, redz, cilvēku atsaucība liecinot, ka no tiem var droši paņemt vismaz eiro mēnesī, lai izveidotu fondu, no kura finansēt unikālu slimību ārstēšanu. Tādā garā, ekspluatējot cilvēku brīvprātību, padarot brīvprātību obligātu, padarot ziedojumu naudu par plānotu ienākumu (un taču jau paredzot tās administrēšanu), valsts aparāts varētu turpināt savā rīcībā vadīties no par ikdienišķu mantru kļuvušās dīkdienīgās spekulācijas: «ja dosim skolotājiem, tad citiem nekā», «ja dosim Dāvim, ko dosim citiem» u.tml.
Manuprāt, šādas deklamācijas kārtējo reizi apliecina tik vien kā varas vienaldzību. Nespēju pievērst valsts pārvaldi cilvēkam tā aizsedz ar frāzi «nav naudas». Un atrodas aizstāvji, kuri uzskata par normālu to, ka cilvēku sāpju lietas valsts aparāts nav vīžojis sakārtot bezmaz divdesmit piecus gadus, un atrodas, kas aicina «neuzbāzties valstij, kurai tiešām nav naudas». Varētu neuzbāzties, ja valsts aparāts sniegtu pamatotas atbildes uz jautājumu: «Kāpēc tev, valsts aparāt, nav naudas?» Kāpēc tu neesi gribējis un joprojām negribi dabūt valsts kasē naudu no pelēkās zonas (ap 30% ēnu ekonomikas)? Kāpēc tu neesi gribējis likvidēt kriminālistu, kārtībsargu un politiķu kontrabandas shēmas, kas, iespējams, dotu pietiekamus augļus ne tikai ārkārtas slimību ārstēšanai, bet varbūt nosegtu visu resursu deficītu, kas nepieciešams normālai veselības politikai. Lai gan – Valsts kontrole nupat konstatēja, ka, «veicot revīzijas veselības nozares iestādēs, redzams, ka veselības aprūpē Latvijā valda bardaks» (LETA). Tātad jautājums arī veselības aizsardzības «aparātam» – kāpēc tev nav naudas? Nemāki gādāt (vai tērēt) naudu, vācies prom. Un kāpēc gan valsts aparāts nevīžo saskatīt naudu pašas pārvaldes kantoru šūplādēs? Debirokratizācija garantētu vismaz desmit procentu pārvaldes izdevumu ekonomiju (to pamatot šobrīd nav grūti pat diletantiem). Vārdu sakot, centrālajai valsts varai ir pienācis laiks beigt vaimanāt par savu mazspēju un sākt gādāt naudu vismaz no tiem avotiem, kurus pati vara līdz šim uzskatījusi par tik privileģētiem, ka to turētāji varējuši valsti tikai izmantot, neko nedodot tai pretī.
Vai varbūt amatpersonas var sakarīgi paskaidrot, kāda jēga «nacionalizēt» labdarību? Kāds būs pozitīvais efekts? Ir jāsaka liels paldies Dievam, ka Latvijā tik daudziem cilvēkiem sāp otra likstas. Tik daudziem, ka var apgalvot – sabiedrība caur labdarību pati meklē sociālo līdzsvaru. Un, skatoties, cik bieži Veselības, Labklājības vai vēl kāda cita ministrija bezpalīdzīgi plāta rokas, kad tām tiek lūgti konkrēti adresēti žēlsirdības izdevumi, liekas, ka sabiedrība jūtamā mērā aizpilda to caurumu, kura vietā būtu jābūt valsts politikai.
Vai privātai labdarībai jābūt pilnīgi autonom ai no valsts sociālās, labklājības politikas? Nē, nav jābūt. Gluži otrādi, būtu labi ciniskas retorikas vietā ieraudzīt valsts aparāta iniciētu organizatoriski optimālu un morāli veselīgu solidāras sadarbības modeli. Jo sevišķi, ja ziedots tiek kādas problēmas novēršanai principā, bez oficiāla vai sabiedriska institūta (fonda u.tml.) nez vai varēs iztikt. Taču brīvprātīgu ziedojumu, individuālās labdarības «valstiskošana», palikšana zem birokrātijas «jumta», manuprāt, nav šis optimālais variants. Valstij (pašvaldībai) ir jāgādā par labdarībai labvēlīgiem apstākļiem bez tiešas iejaukšanās. Kaut kādu administratīvu normu ieviešana, kuras nosaka, kad, kādā veidā un cik kuram būs ziedot, manā izpratnē kropļo labdarības būtību. Ziedojumiem jāpaliek pievērstiem sabiedrībai, nevis varas institūtiem kā tādiem. Un ziedotājs jāuztver kā brīvprātīgs valsts partneris, nevis tās klerks.