Atkal balsosim par zirgiem?

Es piekrītu zinātniekam un izgudrotājam Videvudam Ārijam Lapsam (sk. nra.lv, 3.07.2014.), ka demokrātiskāk būtu deputātu kandidātu sarakstus veidot vai nu izlozes, vai alfabēta kārtībā. Sevišķi tāpēc, ka partiju vadība nenodarbojas ar līderu selekciju pēc būtības un saraksti tai vajadzīgi ne jau tādēļ, lai nogādātu pie varas labākos un atbilstošākos, bet lai nogādātu pie varas partiju spici.

 Partiju nomenklatūra un valstiska kompetence šodien ir divas dažādas lietas. Nomenklatūras sniegtās intervijās itin bieži attaisnojas atziņa, ka runāt ar politiķi par valsts lietām ir tas pats, kas runāt ar zirgu par hipodroma sacīkstēm. Tā paša iemesla (formālo līderu pārliekā neadekvātuma vai, kā saka Štelmahera kungs (NRA, 14.07.2014.), viduvējības) dēļ es piekrītu Lapsas kunga atziņai, ka ir nepieciešams noteikt minimālo vēlētāju skaitu, pie kura vēlēšanas uzskatāmas par notikušām. Tad varbūt mazinātos zemās aktivitātes attaisnošana ar pārlieku slikto (vai labo) laiku un iemesli tiktu meklēti politiskā piedāvājuma kvalitātē. Jo nevis vēlētāji jāsoda par neierašanos iecirkņos, bet partijas par necieņu pret vēlētājiem. Proti – nekvalitatīvu, bezvalstisku murgošanu partiju tekstos un kandidātu retorikā.

Savukārt no politologiem, kuri turpina Latvijas partiju sakarā lietot vārdu «ideoloģija», man gribētos saņemt pamatojumu, kāpēc tie uzskata to vai citu partiju par konsekventu kādas ideoloģijas nesēju. Vai kādu no partijām vēlētāji atbalsta ideoloģijas dēļ (saukļi vēl nav ideoloģija)? Lai kas arī būtu rakstīts partiju sacerējumos, politikas praksē es šāda līmeņa pārstāvību no Latvijas partiju puses vairs nesaskatu. Tāpēc partiju un politologu ņemšanās ar vārdu «ideoloģija» man šķiet vistīrākā spekulācija, kurai kaut kā jāattaisno partiju pastāvēšana. Jo partijas, kurām nav ideoloģijas, nav vajadzīgas. Un – tās nav arī partijas. Varbūt pietiktu, ja uz Latvijas partijām varētu skatīties, piemēram, ar Maksa Vēbera vai Jozefa Šumpētera acīm un sacīt: redz, mums te par varu plēšas elitāras grupas, kuras pārstāv plašu sabiedrības sociālekonomisko interešu spektru. Tā varētu sacīt, ja šo grupu (partiju) elitārisms laika gaitā būtu atklājies sociālā jomā, ekonomikā vai politikā. Bet – lai arī Latvijas partijas sevi apliecina kā interešu, politiskā biznesa grupas, tās pat attāli nav arī demokrātijas elitārās teorijas īstenotājas. Diemžēl Latvijas partijas ir taisītas uz konveijera. Tā ir masu produkcija, kuras galvenās savstarpējās atšķirības meklējamas iepakojumā, bet ne vairs saturā.

Kādēļ par to runāt? Tāpēc, ka tomēr gribas pirms vēlēšanām sagaidīt no tiem, ko te sauc par partijām, politisku preci ar kaut kādām individualitātes pazīmēm. Ja partijas vai politisko preču tirgošanas speciālisti nespēj pietiekami pārliecinoši definēt vēlētājiem savu saturu un uz ideoloģiju neviens vairs lāgā negrib ķerties, tad tie varētu pacensties kā pienākas definēt vismaz līderus. Perfekti sakoptas ikonas samērā senilai un no autoritārisma lāgā neizkāpušai vēlētāju pamatmasai ir pats būtiskākais izvēles kritērijs. Jautājums – kāpēc partijas necenšas arī šajā ziņā? Kāpēc man jābalso par to, kas ir aptuvens pat efektīva savu līderu tēla ziņā?

Man Ainārs Šlesers, pieaicinādams savā kompānijā bijušos premjerministrus, liekas krietni atjautīgāks par daudziem citiem. Protams, Šlesers riskē, viņš dod vielu antireklāmai, iespēju oponentiem sacīt, ka tā nu būs komanda no cilvēkiem, kuri reiz jau nav attaisnojuši vēlētāju uzticību (tas varētu būt maigākais raksturojums). Man šo cilvēku, kurus uzskatu par personībām, iepriekšējā ideoloģiskā piekritība ir tikpat nebūtiska. Man tikai gribētos, lai šie cilvēki nepastāv Šlesera kompānijā kā smagas, vecas mēbeles, bet pirms vēlēšanām visi kopā manifestē savu politisko, teiksim, identitāti valstij darāmā kontekstā. Ja šīs personības to veic pietiekami personiski un patiesi, tad tas var likt arī konkurentiem izrāpties no aptuvenības un darīt lielāku skaidrību – par ko mums balsot. Jo ir bēdīgi, ja partiju (tai skaitā no jauna radušos) piedāvājums, varētu teikt, pat ciniski balstās vienā no demokrātijas sliktākajām īpašībām – entropijā. Tieksmē uz vidējo, viduvējo. Kāpēc mums jābalso par tiem, kuri grib varu, bet slēpj savas ambīcijas, slēpj savu seju aiz ideju maskām un atklājas bezpersoniski, vienādi un nožēlojami?