Kāposti neaug, stārķi nelido
Mūsu jau mazāk par diviem miljoniem (1 997 500). Tas no skumjām. Esot pat statistiski aprēķināts, ka vairākuma savstarpējās attiecībās valda skumjas. Tādiem kāposti neaug, un stārķi pie tiem nelido.
Jo viņu ilgas mīt laikos, ko tie nekad vairs nevarēs piedzīvot. Viņu ilgas ir kā kapi. Bet tie, kam savstarpējās attiecībās viss kārtībā, neizmirst.
Mūsu mazāk par diviem miljoniem. Tas nozīmē, ka ātrāk satiksimies ar visiem tiem, ko neesam gribējuši laist pasaulē. Turklāt visas pasaules bālģīmjiem tagad ekonomika ir mērķis, bet cilvēks – līdzeklis. Nevis otrādi. Tāpēc ir kā anekdotē par miljonāriem: mantinieku skaits pāris gados pieaudzis pusotras reizes, mantojuma – trīs. Ko tālab neiespēj akušieri, padara valdība un aviolīnijas. Jo mēs negribam šo stāvokli mainīt. Ne transformējot valsts politiku, ne transformējot sabiedrības apziņu.
Ja salīdzināt divas atjaunotās Latvijas desmitgades, tad var teikt, ka reālas politikas nav bijis. Bijušas tikai ar reālo demogrāfisko ainu saistītas konstatācijas. Un skumjas. Dabiskā bilance (mirstība pret dzimstību) laikā no 1991. līdz 2000. gadam bijusi – mīnus 106 615, laikā no 2000. Līdz 2011. gadam – mīnus 118 841 (kopā – mīnus 225 456). Valsti laikā no 1991. līdz 2000. gadam pametuši 189 472, bet laikā no 2000. līdz 2011. gadam 190 655 cilvēki (kopā – 380 127). Summāri laikā no 1990. līdz 2000. gadam zaudēti 296 087, laikā no 2000. līdz 2011. gadam – 309 496 cilvēki (kopā 605 583 jeb 22,6%). Tagad tautas zaudējumi jau pārsnieguši 25%.
Manuprāt, pirmās desmitgades dati ir pietiekami iespaidīgi, lai otrajā desmitgadē nevis atkārtotos, bet atklātu, ka valsts vara ir šo situāciju pamanījusi un reāli rīkojusies, lai «mūsu daudzcietusī tauta savā vienīgajā vietā, kur tā var pilnvērtīgi izpausties…» pārstātu izgaist. Taču, manuprāt, politiķi situācijas novēršanai vai vismaz jūtamai bremzēšanai ne tikai nav uzsākuši kaut ko būtisku, bet ir noskaņojuši un turpina noskaņot arī mūs (sabiedrību) fatālai tās uztverei. Sak, visas pasaules civilizācijas mērogā mūsu problēmas ir nebūtiskas. Tāpēc elektrības zudumi šajā jomā joprojām iespēj vairāk nekā valsts plāni.
Mans institūta čoms (krievs) dzīvo Ufā. Pirms dažiem gadiem viņš atrakstīja, ka uz katrām desmit baškīru kāzām tur ir labi ja divas krievu kāzas. Vecāki atrunā baškīru puikas ielaisties ar krievu skuķiem, jo tie esot «saburzīti». Vientuļo māšu praksi vecāki baškīru meitām raksturo kā ļoti negatīvu. U.tml. Beigās viņš bija pierakstījis kaut kur nošpikotu atziņu: «Krievi savā sociālā pagrimumā ir pārkāpuši «neatgriešanās» robežu, un te vairs nekas nepalīdzēs.» Vārdu «neatgriezenisks» esmu sastapis arī tekstos, kuri vērtē aborigēnu dzimstības koeficientus un nāciju demogrāfisko perspektīvu Eiropas valstīs (Vācijā -1,3, Itālijā -1,2, Spānijā -1,1…, jo, lai atražotos, vidēji vajag vismaz 2,11 bērnus ģimenē). Es ļoti ceru, ka mēs vēl neesam pelnījuši šādu raksturojumu.
Lai gan, iespējams, esam šajā ziņā jau tikai liekuļi. Mēs gan izrādām lielas bažas par to, ka tauta varētu izmirt, bet faktiski uzskatām demogrāfiju par valsts, nevis sabiedrības (savu) problēmu. To būtu samērā viegli pārbaudīt. Bālģīmju teritorijās valstis lielā mērā ir uzņēmušās sabiedrības funkcijas. Kā būtu, ja principiāli izbeigtu aizvietot ģimeni un sabiedrību ar valsti? Lai valsts sargā perimetru, kārtību, saglabā sociālos institūtus, bet ģimenes un sabiedrības izredzes lai pamatā ir tieši atkarīgas no to spējas pašmobilizēties. Domāju, ka lielā mērā šobrīd tas tā jau ir daudzbērnu ģimenēs, jo tās nav valsts prioritāte. Valstij visizdevīgākais ir cilvēks, kurš nomirst nedēļu pirms pensijas vecuma. Proti – reāli produktīvas nākotnes modeļi, kuros jāinvestē reālas pūles, ir gan valstij, gan sabiedrībai samērā vienaldzīgi. Tāpēc domāju, ka sabiedrība, kurai tā rūp mūsu tautas pastāvēšana, pat ar lielu niknumu noraidīs idejas, kas paredzēs daļu pastāvēšanas funkciju pārlikt no valsts uz sabiedrību.
Turklāt – es ne pārāk ticu arī tam, ka ar sociāli ekonomiskām metodēm vien ir iespējams padarīt bērnus par mūsu prioritāti un aizstumt otrajā plānā karjeru, kulināriju, ceļojumus, izklaides, ālavās laulības vai kas nu vēl mums tagad vissvarīgākais. Pat tad, ja, piemēram, arī pie mums tāpat kā Krievijā tiks konstatēts, ka alkoholisma līkne perfekti atkārto mirstības līkni un ir spoguļattēls dzimstības līknei, mēs turpināsim stutēt divas pirmās līknes, nevis parūpēsimies par izmaiņām trešajā. Te vajadzīgs vēl kaut kas cits. Bez rocības, bez apstākļiem… Kaut kas ļoti būtisks un pietiekams apziņas pavērsienam. Es nezinu, kas. Bet, piemēram, Krimas aneksiju atbalstīja liels vairākums Krimas iedzīvotāju. Pamatā krievvalodīgie. Taču katrs otrais bērns, kas tur dzimst, ir Krimas tatārs. Neraugoties uz sūro likteni un neatrisinātām dzīves telpas problēmām. Savukārt Latvijā kaut vai no tiesībsarga pērnā gada ziņojuma par sociālās aprūpes centru stāvokli izriet, ka sabiedrības (!) iejūtība pret cietumniekiem ir lielāka nekā pret bāreņiem, kad tie tiek turēti nepamatotā piespiedu izolācijā. Šie abi piemēri, manuprāt, ir tikai vēl viens apliecinājums tam, ka bezbērnu problēma nav tik daudz makos, cik galvās.