Tikai prezidents
Latvijas premjerministrei ir sajūta, ka Petro Porošenko var sakārtot Ukrainu. Var sakārtot. Ja ASV un Eiropas Savienība pārstās izmantot Ukrainu, lai laipotu un laizītos ap Krieviju, bet sāks aizstāvēt un atbalstīt Ukrainas brīvību pēc būtības.
Pats Porošenko manā uztverē nav tāda mēroga līderis, lai tikai ar iekšējiem resursiem panāktu to, ko Kijevas maidans gribēja pagājušā gada novembrī. Man ir šaubas, vai viņš spēs pievērst pārmaiņām šos iekšējos resursus. «Labi», ka Ukrainā ir karš. Tas aizsedz citas problēmas. Bet to, ka Porošenko nav krīzes līderis, apliecina arī zemā vēlētāju aktivitāte valstij ekstrēmā situācijā. Porošenko saņēma par 1,8 miljoniem mazāk balsu nekā Jūlija Timošenko 2010. gadā. Timošenko tad, ja atceraties, zaudēja. Bet – protams, ir labi, ka Ukraina dabūjusi vismaz vienu leģitīmu amatpersonu, kas sevi deklarē kā atbildīgu un kuru par pieņemamu sarunu partneri uzskata visas pasaules nabas. Tas ļauj just un cerēt.
Taču Porošenko Ukrainu nesakārtos ne ar esošo Radu, ne ar esošo valdību. Respektīvi, lai sakārtotu valsti, būs nepieciešama situācijas risinājumam atbilstoša komanda. Ja Porošenko nepanāks visu varas atzaru saslēgšanos vienotā mijiedarbībā, tad viņš nespēs vairāk kā Juščenko vai Janukovičš, kuru komandās Porošenko ieņēmis pietiekami augstus amatus, lai saprastu, kas tām vainas.
Komanda gan šaurā (prezidenta svīta), gan plašā nozīmē (visu pārvaldes atzaru varas spēja), spēks, līdzšinējā politiskā sistēma (oligarhi) un cilvēki (sabiedrība). Tie man šķiet četri galvenie aspekti, kas jaunajam Ukrainas prezidentam «jāsakārto», pirms runāt par reformām. Katrs no tiem ir galvenais.
Bet, ciktāl runāt par spēku – tiktāl manā uztverē līdz pilsoņu karam var novest tikai netīrs spēks. Manuprāt, tieši Radas spīkers Turčinovs un Ukrainas premjers Jaceņuks, rīkodamies kā īslaicīgi algotņi, ir vainojami pie tā, ka tagad Ukrainas austrumos droši vien ir vairāk teroristu, nekā islāma radikāļiem jelkad sapņos rādījies. Un paradoksāli, ka tos tur kopā nevis kāda fundamentāla ideja, bet tikai politikānisma lielā mērā noteikts noskaņojums – prokrievisms. Es te tikai atskaņoju oficiālo uztveri. Kopš šī gada janvāra gan Austrumu, gan Rietumu politiķi, uzņēmēji, eksperti ir aicinājuši oficiālo Kijevu rast, piedāvāt tādu risinājumu Austrumukrainai, kura dēļ varētu sēdēt pie sarunu galda, nevis blokposteņos. Tas nav ticis darīts.
Neesmu bijis karā, un man grūti teikt, vai manu Ukrainas paziņu atklāsmes raksturo karu. Man liekas, ka nē. Man liekas, ka ir vēl briesmīgāk. Tāpēc, ka viņi jūtas nevis kā karadarbības, bet kā vairāku ļoti spēcīgu bandu sadursmes zonā. Izlasiet, piemēram, Pāvela Kanigina stāstīto jūnija Rīgas Laikā. Maniem paziņām detaļas ir pilnīgi citas, bet atklājas gandrīz tas pats zemiskā un cēlā virums; nekādu reglamentējošu nosacījumu, kas ļautu domāt, ka tu neesi pilnīgi likteņa varā; vēlme piemeklēt vainu, lai varētu tevi aptīrīt (piemēram, mantas «konfiskācija», jo vecāki nebija mierā, ka paņem dēlu, kuram «baltā biļete»); hierarhija grūti nolasāma, jo vai ikviens bruņots «savējais», lai no kuras puses nācis, rīkojas un interpretē pavēles, kā tam labāk… Tiem, kuri Latvijā šķietas zinām «absolūtās» patiesības pilsoņu kara situācijā, es novēlu piedzīvot to, ko Ukrainā tagad piedzīvo vienkārši ļaudis.
Protams, mani paziņas sastopas ar izpildītājiem. Bet man šķiet, ka arī līderu līmenī pagaidām galvenā prioritāte ir – izkauties. Vieni prasa ES un ASV atbalstu, bet nespēj artikulēti definēt, kā izbeigs konfliktu un kā būvēs Ukrainu. Otri prasa miljardu no Krievijas savām pēkšņi nez no kurienes valstiskuma apziņu dabūjušām «republikām», bet nespēj pat sev padotajiem lāgā pateikt, kā dzīvos pēc tam. Proti – spēks pagaidām nav domāts mieram, bet konfliktam. Ja Porošenko ar to samierināsies, viņš Ukrainu nesakārtos.
Protams, Porošenko var nopirkt stabilitāti no oligarhiem. Tie ir pietiekami ietekmīgi. Viens pats Rinats Ahmetovs kontrolē ceturto daļu Ukrainas IKP. Taču – atcerēsimies dažus «oranžās revolūcijas» lozungus. «Bandītiem – cietumus!» «Oligarhi samaksās īsto cenu!» «Ne ar vārdiem, bet ar darbiem!» Pagājušā gada novembrī maidans sākās ar līdzīgu patosu. Ko dos Porošenko Juščenko savulaik pieļautās nodevības (vienošanās starp politiķiem un oligarhiem) atkārtojums? Politiskās sistēmas un būtisku reformu turpmāku iekonservēšanu? Tas varētu būt izdevīgi Porošenko – oligarham. Bet Ukrainai tas visticamāk nozīmēs nežēlīgu jostu savilkšanu it kā reformu dēļ, spēka eskalāciju, lai nomāktu sociālos nemierus, un politikas turpmāku feodalizāciju. Vai tā būs sakārtošana?
Manuprāt, visskaidrāk un nepārprotamāk Porošenko būtu jāatklāj savs piedāvājums Ukrainas sabiedrībai. Par cik saistošām viņš uzskata maidana sākotnējās vēlmes? Ko viņš ir gatavs garantēt mazajam un vidējam biznesam? Vai viņš garantē slaktiņu (Odesa, Kijeva…) izmeklēšanas objektivitāti? Kā cilvēkiem un valstij par labu tiks atrisināts konflikts Ukrainas austrumos (ne tuvu ne tikai militārā ziņā). Tie ir tikai atsevišķi momenti izvērstā stratēģijā. Kamēr viņam nav politikas cilvēkiem, tikmēr apgalvojumi: Ukraina – unitāra valsts, Krimu atgūsim… ir tikai politiskas sekundāras spekulācijas. Tikmēr viņš ir tikai prezidents. Līderis nē.