Politiskie lopi

Reformu partija pati sevi iztaisa par Vienotības inkubatoru, pareizāk – broileru fabriku, kura nodrošina Vienotību ar dzīvu politisko gaļu. Šis darījums liecina, ka vara abas nobružājusi līdz tipiskām nomenklatūras partijām, kuras vislabprātāk pašatražojas nevis sabiedrībā, bet savā kastā, savā vidē.

Lai arī nav nekādu garantiju, ka cilvēki, kuri nespēja būt politiķi savā tik entuziastiski savulaik radītā partijā, pēkšņi kļūs politiķi Vienotībā. Protams, brīvvalsts nomenklatūrai, kurai vara pagaidām bijusi vajadzīga tikai kā politekonomiskas ganības, tā šķiet laba selekcija. Taču no valsts politikas kvalitātes viedokļa tā nav vēsts, ka mūs sagaida augsti politiskie izslaukumi. Tas ir signāls, ka labākajā gadījumā mūs sagaida vēl smalkāk sakulti politiskie salmi, vēl ekstravagantāka veiksmes mitoloģija nekā līdz šim. Turklāt tā ir laba ilustrācija vēlmei saglabāt visu politisko fermu aiz žoga, kas to šķir no sabiedrības. Gādāt pārstāvību nevis ar produktivitāti, bet ar savas miesas dzīvsvara, atpazīstamības izrādīšanu. Tāpēc katrs, kurš bijis redzams krēslā, ir vērtīgāks par jaunas paradigmas nesēju. Taču RP arī kā citu partiju rezerve neapliecina jaunu paaudzi politikā. Jo mazliet svaigāka gaļa – tā nav jauna politika.

Bet ne jau RP pirmā partija, kurai vēlētāji bijuši tikai lifts uz Saeimu.

RP piemērs varbūt ir uzskatāmāks, taču nav oriģināls. Arī RP nav gribējusi būt masu partija. Lai arī teikusi, ka grib. Taču ne tā centās darīt melno partijas darbu atbilstoši gribai un situācijai, ne arī tiecās būt instruments, kas nostiprina RP ietekmi varā. Latvijā nav partijas, kurai būtu masu partijas potenciāls. Gluži otrādi – pat savās programmatiskajās nostādnēs tās visas (!), iespējams, neapzināti, velk svītru starp sevi un sabiedrību. Piemēram, tās visas sevi pozicionē kā iespējamas varas nesējas (solītājas un devējas), bet nemaz ne kā sabiedrības mobilizētājas un līderes.

Tiesa, vairākas partijas nojauš, ka sabiedrība pamazām transformējas, ka drīzumā var nākties nodarboties ar būtisku protestu kanalizāciju, ka režīms barojies politiskajās ganībās bez pienācīgas atdeves, ka parādās, lai vājas, tomēr laikmetīgas «jaunas atmodas» pazīmes… Dažas instinktīvi vai apzināti sāk uzrādīt būtisku politikas kļūdu labošanu kā savu uzdevumu. Taču partiju, kuras kaut par milimetru būtu priekšā laikam, pagaidām nav. Tāpēc tās visas pagaidām tik vien kā … izvelk savu nēzdodziņu. Skat, vairākām no tām priekšplānā atkal izskrējis cilvēks. Nu un tad? Ko čubināties ap cilvēku, ja netiek sacīts, kā viņa dēļ partijas mainīs savu dabu? Ko mīlināties, ja nav manāma gatavība reāli nojaukt minēto žogu? Atkal liekulība?

Labs cilvēks man atsūtīja itāliešu pasaku par frizieri, kuru jūs, iespējams, jau zināt. Par frizieri, kurš paziņojis, ka puķu tirgonim šodien par frizēšanu nav jāmaksā, bet nākamajā dienā atradis pie savām durvīm pateicības vēstuli un divpadsmit rozes. Pēc tam frizieris tāpat teicis kulināram un nākamajā rītā atradis pie savām durvīm pateicības vēstuli un divpadsmit kūkas. Tad frizieris nav ņēmis maksu no senatora. Nākamajā rītā pie viņa durvīm cerībā uz haļavu bijuši divpadsmit senatori, desmit deputāti, piecpadsmit padomnieki, daži ministri un mēra sieva ar sešiem bērniem. Frizieris šajā bildē konstatē atšķirību starp parastiem ļaudīm un godīgo cilvēku grupas pārstāvjiem, kuri mūs valda. Viņš teic: parasts zaglis zog lietas: naudu, pulksteņus, mašīnas un vēl visādus niekus. Zaglis-politiķis zog vairāk: veselību, izglītību, pensiju, atpūtu, darbu un arī sirdsapziņu. «Pirmais zaglis izvēlas tevi, otro zagli izvēlies tu,» secina itāliešu frizieris.

Latvijas partiju sakustēšanās pārgājienam Pretī rudenim neliecina, ka tām prātā būs kas vairāk par tikšanu politiskās varas ganībās. Tās atkal grib dabūt no vēlētājiem haļavu un tikt aiz žoga, kur mūsu iespējas sakopt tos, kas paši sevi iztaisa par politiskiem lopiņiem, šobrīd ir minimālas. Bet vēl ir laiks apliecināt pretējo. Ij partijām, ij vēlētājiem.                                                             

Laidē. Lai arī nav nekādu garantiju, ka cilvēki, kuri nespēja būt politiķi savā tik entuziastiski savulaik radītā partijā, pēkšņi kļūs politiķi Vienotībā. Protams, brīvvalsts nomenklatūrai, kurai vara pagaidām bijusi vajadzīga tikai kā politekonomiskas ganības, tā šķiet laba selekcija. Taču no valsts politikas kvalitātes viedokļa tā nav vēsts, ka mūs sagaida augsti politiskie izslaukumi. Tas ir signāls, ka labākajā gadījumā mūs sagaida vēl smalkāk sakulti politiskie salmi, vēl ekstravagantāka veiksmes mitoloģija nekā līdz šim. Turklāt tā ir laba ilustrācija vēlmei saglabāt visu politisko fermu aiz žoga, kas to šķir no sabiedrības. Gādāt pārstāvību nevis ar produktivitāti, bet ar savas miesas dzīvsvara, atpazīstamības izrādīšanu. Tāpēc katrs, kurš bijis redzams krēslā, ir vērtīgāks par jaunas paradigmas nesēju. Taču RP arī kā citu partiju rezerve neapliecina jaunu paaudzi politikā. Jo mazliet svaigāka gaļa – tā nav jauna politika.

Bet ne jau RP pirmā partija, kurai vēlētāji bijuši tikai lifts uz Saeimu.

RP piemērs varbūt ir uzskatāmāks, taču nav oriģināls. Arī RP nav gribējusi būt masu partija. Lai arī teikusi, ka grib. Taču ne tā centās darīt melno partijas darbu atbilstoši gribai un situācijai, ne arī tiecās būt instruments, kas nostiprina RP ietekmi varā. Latvijā nav partijas, kurai būtu masu partijas potenciāls. Gluži otrādi – pat savās programmatiskajās nostādnēs tās visas (!), iespējams, neapzināti, velk svītru starp sevi un sabiedrību. Piemēram, tās visas sevi pozicionē kā iespējamas varas nesējas (solītājas un devējas), bet nemaz ne kā sabiedrības mobilizētājas un līderes.

Tiesa, vairākas partijas nojauš, ka sabiedrība pamazām transformējas, ka drīzumā var nākties nodarboties ar būtisku protestu kanalizāciju, ka režīms barojies politiskajās ganībās bez pienācīgas atdeves, ka parādās, lai vājas, tomēr laikmetīgas «jaunas atmodas» pazīmes… Dažas instinktīvi vai apzināti sāk uzrādīt būtisku politikas kļūdu labošanu kā savu uzdevumu. Taču partiju, kuras kaut par milimetru būtu priekšā laikam, pagaidām nav. Tāpēc tās visas pagaidām tik vien kā … izvelk savu nēzdodziņu. Skat, vairākām no tām priekšplānā atkal izskrējis cilvēks. Nu un tad? Ko čubināties ap cilvēku, ja netiek sacīts, kā viņa dēļ partijas mainīs savu dabu? Ko mīlināties, ja nav manāma gatavība reāli nojaukt minēto žogu? Atkal liekulība?

Labs cilvēks man atsūtīja itāliešu pasaku par frizieri, kuru jūs, iespējams, jau zināt. Par frizieri, kurš paziņojis, ka puķu tirgonim šodien par frizēšanu nav jāmaksā, bet nākamajā dienā atradis pie savām durvīm pateicības vēstuli un divpadsmit rozes. Pēc tam frizieris tāpat teicis kulināram un nākamajā rītā atradis pie savām durvīm pateicības vēstuli un divpadsmit kūkas. Tad frizieris nav ņēmis maksu no senatora. Nākamajā rītā pie viņa durvīm cerībā uz haļavu bijuši divpadsmit senatori, desmit deputāti, piecpadsmit padomnieki, daži ministri un mēra sieva ar sešiem bērniem. Frizieris šajā bildē konstatē atšķirību starp parastiem ļaudīm un godīgo cilvēku grupas pārstāvjiem, kuri mūs valda. Viņš teic: parasts zaglis zog lietas: naudu, pulksteņus, mašīnas un vēl visādus niekus. Zaglis-politiķis zog vairāk: veselību, izglītību, pensiju, atpūtu, darbu un arī sirdsapziņu. «Pirmais zaglis izvēlas tevi, otro zagli izvēlies tu,» secina itāliešu frizieris.

Latvijas partiju sakustēšanās pārgājienam Pretī rudenim neliecina, ka tām prātā būs kas vairāk par tikšanu politiskās varas ganībās. Tās atkal grib dabūt no vēlētājiem haļavu un tikt aiz žoga, kur mūsu iespējas sakopt tos, kas paši sevi iztaisa par politiskiem lopiņiem, šobrīd ir minimālas. Bet vēl ir laiks apliecināt pretējo. Ij partijām, ij vēlētājiem.

Viedokļi

Premjerministre Evika Siliņa atzinusi, ka viņa ar saviem ministriem un Baltijas valstu premjeriem apspriedusi RB būves izbeigšanu un visi secinājuši, ka tāds lēmums dārgi maksāšot Praktiski lēmējiem bija jāizšķiras starp dārgu un nesamaksājami dārgu lēmumu nākotnē. Latvijai dārgais- nozīmētu ES atmaksāt nedaudz vairāk par vienu miljardu EUR vai nākotnē maksāt aptuveni 5 miljardus, lai būvi pabeigtu. Pie pēdējiem vēl būtu jāpieskaita sākotnējais miljards, ja būvi nepabeidz laikā, t.i. 2030. gadā. Eksperti gan saka, ka Latvijai nekādi neesot iespējams iekļauties grafikā un tuvākais varētu būt 2035. gads.

Svarīgākais