Mediji esot sabiedrības sargsuns. Mediju (viedokļu) brīvība ir līdzeklis, lai tie varētu pildīt savu "sabiedrības sargsuņa" lomu (Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums lietā Sunday Times pret Lielbritāniju).
Tātad – medijiem jārej uz tiem, kuri apkauno sabiedrību, valsti. Tātad – mans pienākums ir apkaunot apkaunotājus. Pareizāk – apkaunotāju darbības. Ļoti vēlams – pilnīgi apzināti.
Tostarp Krimināllikums arvien ir kakla siksna, kas veicina sunīša pašcenzūru. Lai arī slavenais 91. pants tika svītrots no KL 2003. gadā, bet vēl slavenākais 271. (varas pārstāvja vai citas valsts amatpersonas goda un cieņas aizskaršana) – 2004. gadā. Pirms tam Saeima gan gribēja noteikt "aizsargājamo varas personu loku", kuru šis pants sargātu. Nupat izsludinātie grozījumi svītro no KL 156. (goda aizskaršana) un 158. pantu (goda aizskaršana un neslavas celšana masu saziņas līdzeklī). Paliek 157. pants (neslavas celšana), kuram piekabināta neslavas celšana masu saziņas līdzeklī. Tas ir saprātīgs process, kura rezultātam vajadzētu būt tādam, ka šīs (goda, cieņas, neslavas) lietas top skatītas civiltiesiskā kārtībā un atbildība, kas iestājas, nav kriminālatbildība.
Kāpēc? Tāpēc, ka te "tiesiskā atbildība ir ar (civiltiesiskām, administratīvām, kriminālām) sankcijām "pastiprināta" politiskā un ētiskā atbildība" (E. Levits). Lai arī es liktu ētisko atbildību pirmo, Levita kungs, manuprāt, perfekti sarindo šo nodarījumu cēlonības, ja tā var teikt, bāzi. Tiesiskā atbildība te iestājas pēc tam, "kad jau pārkāpta ētiskā un politiskā atbildība". Taču – kur ECT spriedusi šīs lietas apjomīgi un pēc būtības, tur Latvijas tiesas pamatā spriedušas lineāri un vienpusīgi.
Arī tiesās iecienīta frāze: "Vārda brīvība nav absolūta un nenozīmē visatļautību." Bet, ja kaut kas nav absolūts (bezgalīgs), tad tas ir kvalificēti definējams. Taču – kur ir šīs juridiski kvalificētās definīcijas, kam krimināllietās vajadzētu būt jo precīzām? Goda, cieņas, neslavas, mīlestības... Pēc būtības to nav ne juristiem, ne žurnālistiem. Varbūt dzejniekiem ir. Katram sava. Faktiski KL tikai piesaka noziegumu šajās lietās, bet nedefinē to. Definīcija te nav vis likuma, bet tiesneša ziņā. Šajās lietās vairāk nekā jebkur citur jābīstas nevis no likuma, bet no tiesneša.
Kas tad ir KL 157. pants? "Par neslavas celšanu Krimināllikuma izpratnē var runāt tikai tad, ja: 1) tiek izplatīti apzināti nepatiesi izdomājumi, t.i., informācija par kādu tagadnes vai pagātnes apstākli vai faktu, kas neatbilst īstenībai; 2) šiem izdomājumiem ir jābūt tādiem, kas apkauno otru personu, – to katrā konkrētā gadījumā izlemj tiesa; 3) apzināti nepatiesi, otru personu apkaunojoši izdomājumi tiek izplatīti tīši, proti, persona apzinās, ka par otru personu izplatītās ziņas neatbilst īstenībai un apkauno viņu, un vēlas ar savu rīcību, iepazīstinot citas personas ar šādu informāciju, celt tai neslavu; 4) šādi izdomājumi tiek izplatīti pavairotā sacerējumā vai mutvārdos publiski." (V. Liholaja, LV, 13.08.2003.) Te, saistībā ar medijiem, rodas jo daudzi jautājumi. Piemēram. Vai īstenība raksturojama tikai ar faktu kopumu, vai arī ir gadījumi, kad tieši nefaktu daļa uzrāda tai būtisko? Vai pasakas ir "apzināti nepatiesi izdomājumi"? Proti, vai žurnālists var atļauties īstenības, tās iespējamo seku izcelšanai lietot literārus paņēmienus? Sevišķi, ja lemts, ka mediji var izteikt viedokli, kas var būt "uzbrūkošs, šokējošs un traucējošs" (ECT spriedums lietā Lingens pret Austriju). Būtu dīvaini, ja nepieņemami viedokļi nekostu acīs tiem, kurus tie skar. Bet vai strīdu izšķiršanai te vajag kriminālprocesu? Ja vajag, tad šajos gadījumos tiesa, manuprāt, uzņemas tiesāt lietas, kas ir plašākas par tiesu varas kompetenci. Civilprocess (pušu divkauja) tomēr rada lufti, kas, manuprāt, ved šādu lietu izskatīšanu tuvāk to būtībai, ļauj vairāk operēt ar ētiskās un politiskās atbildības aspektiem. Pat reālas divkaujas te būtu labākas par kriminālprāvu. Jo tad būtu mazāk gadījumu, kad kriminālprocesu goda lietās prasa tie, kam vajag publiski atrādīt savas niecīgās goda paliekas un radīt ilūziju, ka pašcieņa nav sen zaudēta. Vai arī tie, kuri kāro izmantot tiesu politiskos nolūkos. Kas tad cits, ja ne cīņa par ietekmi pilsētā, bija (šķiet, 2005. gadā) brašās ar medijiem saistītās goda meklēšanas prāvas Daugavpilī?
Dažs raksta, ka hajs ap KL rit tāpēc, ka ceturtā vara plēšas ar trešo par sev izdevīgāku normatīvo bāzi. Bet, ja katra vara te ieņems savas pozas, uz labu netiks neviena. Jo, no vienas puses, "reglamentēta ētika ir pretrunīga un faktiski neiespējama lieta" (H. G. Akserbergs). No otras – Sandra Veinberga Augstākās tiesas konferencē savulaik citēja kādu zviedru kolēģi, kurš teicis, ka žurnālistika arvien vairāk attālinās no pieņemtās tiesiskuma normu izpratnes, kādēļ pastāv bažas, ka tā pati var netikt galā ar savu ētisko pārkāpumu sanāciju un tad pret to būs jāvēršas ar likumu.