Otrdien valdība apstiprināja Zolitūdes traģēdijas apstākļu un seku izvērtēšanas sabiedriskās komisijas pamatsastāvu. Vienīgais vārds, kas man komisijas nosaukumā nav saprotams, ir vārds «sabiedrisks».
Pirmkārt, man nav saprotamas «sabiedriskas komisijas», kurām nav it nekāda sabiedriska deleģējuma. Vienu locekli virzījusi Saeima, citu ieteicis premjerministrs, trešs allaž maisās augšām pa kājām un gadās pa rokai kā sabiedrības štata «pārstāvis», ceturts nāk no varas ieredzēta «sabiedrības krējuma». Tā ir no varas tikai mazlietiņ pastarpināta, tipiska valsts komisija, kurai sabiedrības mandātu piešķīrusi valdība. Tas nerada uzticību. Jo, ja sekot padomju laika analogiem, tad līdzīgi veidotām «sabiedriskām» komisijām parasti tika norādīts, cik dziļi un cik augstu tās drīkst redzēt. Tām tika uzdots definēt nelaimes cēloņus tā, lai neviens ārpus norādītajiem ietvariem nejustu diskomfortu. Man daudz uzticamāka šķistu pat tāda sabiedriska komisija, kuru akceptētu, teiksim, traģēdijas upuru un cietušo ģimeņu pārstāvji. Savukārt tādu komisiju «sabiedriskumam» (proti – neatkarībai), kurās sākotnēji nav neviena eksperta līmeņa speciālista un neviena cietušo pārstāvja, kur šo ļaužu klātbūtne tiek saistīta ar vārdiem «vēlāk», «pēc tam» (tātad – nevis ar izvēli, bet filtrēšanu), es neticu.
Otrkārt, man nav saprotams, kāpēc sabiedrisku (!) komisiju akceptē viens no galvenajiem institucionālajiem atbildētājiem šajā lietā. Pēc Zolitūdes traģēdijas, manuprāt, ir pateikts pietiekami daudz un pietiekami kvalificēti, lai secinātu, ka bez politiskās, tāpat valsts pārvaldes sistēmas (!) adekvāta novērtējuma šīs traģēdijas būtiskie, to multiplicējošie cēloņi netiks atklāti nekad. Diemžēl vispārliecinošākie savās līdzšinējās atklāsmēs bijuši nevis valdības pārstāvji, nevis politiķi, bet vienkārši cilvēki, kuri perfekti zina savu darbu, kuriem tas vēl ir gods. Un viņi visi, pēc tam, kad bez žēlastības atklājuši nejēdzības, neprofesionālismu savā tiešajā darbības jomā, ir teikuši, ka kājas nejēdzīgai lietu kārtībai šā vai tā aug no augšas. Tiesa, Jānis Kažociņš teic, ka komisijas uzdevums būs atklāt kļūdas sistēmā (viņš gan neatklāj, ko domājis ar vārdu «sistēma»). Taču man pietiek ar Delnas klātbūtni šajā komisijā, lai es apšaubītu tās spēju principiāli novērtēt sistēmas, varas institūtu vainu šajā traģēdijā. Jo es uzskatu, ka līdz šim sniegtie Delnas definējumi (vai būtu runa par vēlēšanu novērtējumu, vai par monopoliem, vai vēl ko citu) attieksmē pret varas sistēmu allaž bijuši politizēti. Proti – kropli. Un man nav saprotams – kāpēc vara, kurai saistībā ar šo traģēdiju acīmredzami jātiek pakļautai principiālam, sistēmiskam novērtējumam un kura vēl nesen aumaļām lēja politiskās atbildības asaras, vēlas komisiju, kuras «sabiedriskums», pat tai organizējoties, jau ir piesiets šīs pašas varas ķēdē?
Treškārt, šķiet, tā bija Iekšlietu ministrija, kura teica, ka noskaidros cēloņus līdz pavasarim. Acīmredzot tādā pašā vai lēnākā (komisijai noteikts darbības laiks līdz nākamā gada decembrim) tempā nolēmusi kasīties arī komisija. Cik var spriest pēc tās locekļu izteikumiem, līdz Jaungadam taps labi ja rīcības plāns. Bet kas īsti traucē nokomplektēt komisiju kā pienākas un sadalīt primāros terminētos darba uzdevumus jau nākamnedēļ? Kas traucēja doties ap Ziemassvētkiem iecerētajā ekskursijā uz «objektu» Priedaines ielā jau aizvakar, tūlīt pēc valdības lēmuma? Cik saprotu, tad lietiskos mēslus tomēr šķiros policija («komisija nenodarbosies ar vainīgo meklēšanu», «galvenais – rekomendāciju izstrāde»), bet no komisijas varētu tikt gaidītas perfektas analītiskas spējas, vērtējot izmeklētāju un ekspertu, cerams, kvalificētos slēdzienus par detaļām, lai tad, liekot lietā savas smadzenes, nonāktu līdz pilnvērtīgam traģēdijas cēloņu novērtējumam un uz tā bāzes radītu priekšlikumus valsts pārvaldei. Patlaban (jāatgādina, ka runa tomēr ir par neikdienišķu, ārkārtas situāciju) šķiet – vai nu komisijā tikuši cilvēki, kuriem līdzšinējais ar traģēdiju saistīto atklāsmju konteksts ir galīgi svešs, vai arī tiem piemīt lēnā domāšana.
Ceturtkārt, komisija acīmredzot nav paredzēta kā patiesības institūts, bet kā buferis starp varu un sabiedrību. Var jau cerēt, ka sabiedrības atbalsts loģiskiem komisijas priekšlikumiem padarīs tos varai saistošus. Taču «rekomendācijas» – tas nav nekas saistošs. Tā ir iespēja valdībai labā saspēlē ar pašas dzemdēto komisiju nodarboties ar sabiedriskuma imitāciju.