Valsts prezidents Andris Bērziņš, viesojoties Latgalē, sarunā ar iedzīvotājiem teicis, ka Latvijas prezidentūra ES ir «butaforiska darbošanās» un «nevajadzīga naudas tērēšana. Neviens man nav spējis pateikt, ko loģisku un reālu, kāda jēga no tās būs Latvijai.»
Tas nebija sevišķi diplomātiski, bet, kā izriet no publiski pieejamās informācijas valdības, Ārlietu ministrijas … mājaslapās, arī prezidentūrai veltītajā www.es2015.lv, patiesi sacīts.
Janvārī ārlietu ministrs Saeimā nosauca trīs Latvijas prezidentūras prioritāšu blokus: vides, ekonomikas un cilvēka sabalansēta attīstība; Baltijas jūras reģions; Austrumu partnerība (uzsverot Centrālo Āziju). Latvijas pilsētās (pēdējā 7. novembrī Rēzeknē) notikušas nu jau laikam septiņas (trīs Rīgā) Latvijas prezidentūras darba programmai veltītas diskusijas. Taču, kas no tā tiks Latvijai, kā Latvija izmantos savā labā to «milzīgo priekšrocību, kad pusgadu Latvijai būs pievērsta visas Eiropas uzmanība», es informācijā par šīm un citām prezidentūrai pievērstām norisēm atklāt nemāku.
Man liekas, ka uzskaitīti tikai tāda līmeņa darbi un idejas, kas būtu jāveic arī ikdienā, lai kur ES nolikts prezidentūras krēsls. Pirkt par 100 un vairāk miljoniem eiro tikai to godu (būt prezidentam) uz pusgadu un neizvirzīt nekādas reljefas, ES mēroga ambīcijas, kas tiešām ļautu Latvijai Eiropā apliecināt sava potenciāla maksimumu, man šķiet pārlieku dārgs darījums. Par tādu naudu izrādīt sevi tikai kā labus izpildītājus un nemaz kā ES darba kārtības plānotājus – nozīmē pārāk mazu atdevi valstij. Par tādu naudu sarīkot treniņnometni ārlietu resora darbiniekiem, kuri pagaidām negarantē nekādu prezidentūras atdevi tautsaimniecībai un divas galvas augstāku valsts autoritāti ES telpā pēc prezidentūras, ir nepamatota ārišķība.
Ja tik daudz tiek runāts, ka prezidentūra ir «iespēja virzīt ES dienaskārtībā tieši mūs interesējošus jautājumus», tad varbūt vispārējas retorikas (esmu klausījies dažu diskusiju ierakstus) vietā būtu labāk sniegt konkrētu sarakstu un gatavot virzībai tieši šos jautājumus (Somijai konkrētība deva iespēju gūt labumu sev). Taču vēl labāk būtu, ja Latvija spētu savas prezidentūras laikā piedāvāt ko būtisku arī Eiropai. Nav jēgas prezidēt Eiropā, ja tev nav attiecīga līmeņa ambīciju (vismaz kā Polijai) un ja tu jau iepriekš esi noskaņojies patikt «lielajiem». Un negribi saņemt no tiem norādes, ka mazo vieta vienmēr būs aiz lielajiem (kā Dānijas premjerministre no Francijas prezidenta).
ES arvien nav kopīgas nostājas daudzās lietās. Varbūt tieši Latvija beidzot var piedāvāt Eiropai pārliecinošu vienotības ideju? Varbūt tieši Latvija spēj Eiropas līmenī definēt pašai ne mazāk svarīgās, nākotnē vērstas demogrāfiskās, migrācijas … politikas pamatidejas? Varbūt Latvija savas prezidentūras laikā spēs apliecināt, ka ir galvenā ES tranzītvalsts virzienā no (uz) Austrumiem? Varbūt Latvijai ir ar ko papildināt Vācijas, Somijas saimnieciskās konsekvences attiecībās ar Krieviju, lai caur vēderu tiktu arī pie izdevīgākas politikas? Ja tiek runāts, ka nepieciešams pastāvīgs Eiropas lietu ministrs, kāpēc iespējamie viņa darba pienākumi līdz šim tiek iztirzāti vispārējas politiskas diskusijas līmenī? Vai arī viņš jau sākotnēji iecerēts kā Latvijas parlamentārais sekretārs ES? Kā sinekūra. Interesanti, kāda pašreizējā situācijā būs viņa lemtspēja iepretī, teiksim, Katrīnas Eštones lemtspējai Latvijai būtiskās lietās? Un kāda būs Latvijas reālā lemtspēja savas prezidentūras laikā? Kaut vai, piemēram, nosakot sev kaut cik vēlamu Austrumu partnerības samita dienaskārtību? Utt.
Man šķiet, ka ES reālā hierarhija eirobirokrātijas direktīvā un dalībvalstīm, neatkarīgi no eirostulbuma pakāpes, saistošā izpildīšanās vairākos ātrumos šobrīd padara atsevišķu ES valstu prezidentūru pamatā par šķietamas varas, šķietamu iespēju čaumalu, konferenču teritoriju, kurā visi, protams, priecāsies par Latvijas izcilo viesmīlību un rātnumu, bet turēs «reālo un loģisko» Latvijas ieguvumu sekundāru. Un, tā kā Latvijas varas ambīcijas ir zemas, tas nemaz netiek konkrēti definēts.