Nobrukušas zeķes, netīra blūze un pievemti kakti nav iemesls prasīt algas paaugstinājumu.
Taču man šķiet, ka Valsts kanceleja, finanšu ministrs un vēl daži dīc, ka ierēdņiem vajag lielākas algas jau tad, kad vēl lāgā nav radusies pat griba savest kārtībā valsts pārvaldi. Proti – sistēmas stāvoklis tur neredzamu to, par ko tad maksāt tās lielās algas.
Turpmākajā tekstā nebūs nevienas pārvaldei pievērstas idejas, nodoma, ko likumdevējs, valdība, Valsts kanceleja... savos dokumentos, plānos, stratēģijās… nebūtu paši un pie pilna saprāta pieņēmuši par sev saistošiem. Turklāt te nebūs minēts neviens oficiāls nodoms, kas jaunāks par pieciem gadiem. Tātad – visiem minētajiem varas institūtiem bija diezgan laika pārbaudīt, cik efektīvi tiek pildītas konkrētās apņemšanās, un, ja vajag, sakārtot štrumbantes. Nevis mēģināt iegalvot nodokļu maksātājiem, ka blūze netīra nevis slinkuma dēļ, bet tāpēc, ka alga par mazu. Kā nav kauna prasīt algas paaugstinājumu, ja nav izdarīts pat tas, ko valsts pārvalde reiz uzlikusi sev par pienākumu izdarīt.
Pirmkārt, ja valstī nav efektīva civildienesta un ja valsts vara pieļāvusi tā pagrimumu, tad tas nozīmē, ka arvien pastāv ietekmīgi, valsts pārvaldes sistēmā neietilpstoši un ar valsts interesēm nesaistīti lēmumu pieņemšanas centri. Tas nozīmē, ka joprojām aktuāla ir institucionālā korupcija. Tas izskaidro, kāpēc ierēdņu funkcijas tikai vārdos tiek saistītas ar atbildību un rezultātu, bet rezultativitātes parametri, ja nemaldos, joprojām nav definēti pat ministriju līmenī. Par vadības auditu atjaunotajā Latvijā ir runāts, runāts un runāts, taču man liekas, ka pēc būtības tas nav ticis veikts pat tad, kad te bija attiecīga padome un valsts reformu ministrs.
Otrkārt, dziesma par profesionāļiem, kuri nenāks vai aizies, ja tiem kārtīgi nemaksās, periodiski atkārtojas kopš deviņdesmito gadu sākuma. Varbūt beidzot vajadzētu izslavēto profesionālismu kaut kādā tautsaimnieciskā veidā arī uzrādīt? Savulaik mani mācīja noteikt birokrātisko manipulāciju vērtību naudas izteiksmē un vērtēt papīru plūsmu. Tagad, apskatot tikai to, kas publiski pieejams saistībā ar ministriju dokumentu apriti, gribas jautāt: priekš kam valsts pārvaldei modernās tehnoloģijas, ja netiek veikta to iespējām atbilstoša lietvedības reforma primārā (papīra) līmenī? Līdz 10–12% kadru varētu atlaist, toties tad rastos līdzekļi, lai palielinātu algas atlikušajiem.
Treškārt, ne reizi vien apgalvots, ka Valsts kanceleja ir «valdības centrs», kuram jānodrošina «viss iespējamais valdības, ministra politikas virzībai», un ka VK, kura veic tikai lietvedības funkcijas, «ir tukšums valdības centrā, tai nav jēgas, tikai tehniska funkcija». Ja tā un ja pārvaldes kadri tiešām ir profesionāli, tad kāpēc vairāku ministru politikas šajā esošajā valdībā ne tik vien kā nav bijušas rezultatīvas, bet ir vienkārši izgāzušās? Pārāk zemas algas vai funkcionālas mazspējas (administratīvā vājuma), proti – neprofesionālisma dēļ? Varbūt, pirms dīkt par to, ka profesionāļi nesaņem tik, cik pienāktos, vajadzētu atbrīvoties no neprofesionāļiem, partiju sinekūrām, starpniekinstitūcijām, liekiem pārvaldes līmeņiem utt.
Ceturtkārt, daži gadi, kopš tiek atskaņots sapnis par «kompaktu un efektīvu» valdību. Ko tad tik pieticīgi? Savulaik vairākās stratēģijās bija fiksēta apņemšanās izveidot ne tikai efektīvu, bet arī «vienotu, mērķtiecīgu un tālredzīgu» valdību, kuras darbību nodrošinātu «motivētu, augsti kvalificētu un godīgu» ierēdņu kopums. Turklāt Valsts kanceleja jau labi sen gatavojās uzņemties lielākas koordinatora funkcijas, lai Ministru kabinets darbotos kā vienots veselums un pārvaldes kultūra būtu vērsta uz sadarbību. Tieši tāpēc, lai to nodrošinātu, savulaik tika ieteikta vienota atalgojuma sistēma un augstākās vadības dienesta izveidošana. Taču ministrijas arvien cīnās katra par savām interesēm un pa vidu to raksturošanai parādījušies pat vārdi – «resoru feodālisms». Bet efektīva vienotā atalgojuma sistēma arvien pastāv vairāk vārda pēc. Un tā tālāk. Un tamlīdzīgi.
Man šķiet, ka valsts pārvaldes praksē izpaužas tā pati «filozofija», ko veselības aizsardzības praksē saskatījis Mālpils novada domes priekšsēdētājs Aleksandrs Lielmežs. Viņš Neatkarīgajai teica: «.. Ja maksā par slimiem cilvēkiem, tad neviens nav ieinteresēts, lai cilvēki būtu veseli. Ne zāļu tirgotāji, ne ārsti… Visa nozare būtu jāpakārto tam, ka dakteris saņem vairāk, ja cilvēki ir veseli. Tam ir vajadzīga sistēma ar ļoti precīzu politisko gribu un naudas plūsmām. Tagad tā izskatās kā nepiepildāma bedre. Iedzīvotāju skaits valstī samazinājies gandrīz par trešdaļu. Veselības aprūpes budžets audzis vairākas reizes. Vienalga – par maz, par maz, par maz…» Iespējams, ka tā jau ir vispārēja varas «filozofija» attieksmē pret valsts veselību.