Nacionālās apvienības (NA) priekšlikums lielākajām «latviešu» partijām (NA, Vienotība, ZZS, RP) – startēt nākamajās Saeimas vēlēšanās ar vienotu sarakstu vai arī savlaicīgi vienoties par kopīgu valdības veidošanu pēc vēlēšanām – ir pārdomu vērts.
Pat tad, ja NA šo kopību iedomājas tikai kā īslaicīgas un fiktīvas laulības, kas ļautu šīm partijām kopā iegūt vairāk mandātu nekā startējot atsevišķi. Jo, lai cerības šādā kombinācijā dabūt vairāk varas attaisnotos, šo partiju kopumam būs jādefinē vienota mobilizējoša ideja. Ideja vismaz latviešiem. Ja tas netiks izdarīts, tad, pat kopīgi aurojot nolietoto saukli «Krievi nāk!», situācija labākajā gadījumā saglabāsies līdzšinējās proporcijās. Ja pārējās partijas tik vien kā tiks aicinātas spēlēt NA nišā un kopīgi iezīmēt vēl krasāku divu kopienu nošķiršanos, nekā tā pastāv līdz šim, cerētie panākumi izpaliks. Turklāt tiks apliecināts, ka municipālo vēlēšanu iznākums Rīgā nav šīm partijām neko mācījis. Taču, ja šīs četras un varbūt vēl kādas partijas spēs vienoties par kopīgiem valstiskiem, nacionāliem principiem, kas neapšaubāmi tiks uzturēti pārpartijiskā līmenī kā valsts prakses pamats, NA ideja var būt efektīva.
Mani visvairāk interesē tas, kā šīs četras partijas spēs vienoties par tādu šķietami pašsaprotamu lietu kā nacionāla valsts. NA uzskata, ka pozitīva «latviešu» partiju kopdarba piemērs bijusi Satversmes preambulas izstrāde. Es uzskatu, ka Vienotība un RP šajā darbā piedalījās kā liekules. Politiķiem vajadzīgajā brīdī uzlikt uz ģīmja vēlamo smaidu un turēt mutē izdevīgu valodu nekad nav bijis grūti. Taču, ja NA nav prātā sagraut Troju (nacionālu valsti – Latviju), tad Vienotības un RP uzskati, manuprāt, vairāk saistās nevis ar nacionālu valsti, bet ar valsti kā korporāciju, kas nonākusi nevis deleģētu politiķu, bet menedžeru rokās. Protams, ja vajag, varu šo pieņēmumu viegli ilustrēt ar Vienotības un RP ministru, deputātu (R. Ķīļa, A. Vilka, I. Viņķeles, D. Pavļuta …) laikā gaitā uzkrātiem citātiem. Man gan liekas, ka to ir tik daudz, lai ikviens pamanītu atšķirības NA un Vienotības, RP priekšstatos par nacionālu valsti. Nacionālajai apvienībai šie Vienotības un RP priekšstati var izrādīties danaju dāvanas. Būtu labi, ja NA iniciatīva novestu iespējamos partnerus līdz vajadzībai nepārprotami un skaidri definēt savu viedokli par nacionālas valsts attīstību. Tad rastos arī zināma pārliecība par to, ka Satversmes preambula nebūs tikai vīģes lapa no tās jēgas novērstai praksei.
Pagaidām es saskatu Vienotības un RP politiķu centienos un retorikā, pirmkārt, vēlmi iespējami reducēt valsts funkcijas tikai līdz ekonomiskām funkcijām. Sabiedrību, nāciju – līdz darbaspēkam. Man tas atklājas, piemēram, spītīgā vēlmē uzdot tādas tautas un valsts kvalitāti noteicošas «nozares» kā izglītība, veselības aizsardzība, kultūra par patērējošām nozarēm, kuru kvalitatīvai «produkcijai» nav būtiska tautsaimnieciska, ekonomiska ekvivalenta. Ja nav tiešu ieņēmumu par biļetēm vai caurejas apturēšanu, kultūra un medicīna ir ekonomiski bezcerīgas. Tas liecina, ka neekonomiskie, bet, manuprāt, tikpat cik ekonomiskie (ja ne vairāk), vērtie valsts kritēriji (vērtības, dzīvesveids, vienota nācijas dzīves telpa ...) tiek turēti par tautsaimnieciski sekundāriem. Pat visai vulgārā veidā tiek prasīts, lai politika un tiesības pakārtojas apstākļiem, kuros ekonomika varētu saglabāt savu no tautas un valsts arvien vairāk novērsto un tikai peļņai pievērsto status quo.
Otrkārt, lai kas rēgojas no oficiāliem desmit vai divdesmit gadu tālumā vērstiem valsts plāniem un stratēģijām, labklājības valsts no tiem vairs nerēgojas. Protams, izņemot fasādes smukumam uzklātus retoriskus reveransus. Treškārt, globalizācijas, lai arī tā ir tikai cilvēku inspirēta, nenovēršamības kults. To sludinot, ir vieglāk piekopt politiku, kas paredz nācijas izšķīšanu «nenovēršamās» migrācijas plūsmās. Latvijas politika jau dod priekšroku cerībām uz dažāda rakstura un maka biezuma migrantiem, nevis reālai nācijas dzīvesspējas nostiprināšanai. Ceturtkārt, šķiet, ka valdības koalīcijai pārlieku nerūp, kādā veidā un kādam nācijas labumam Latvijā tiek pārdalīta faktiskā ietekme starp nāciju un ES, transnacionālām korporācijām, krimināliem sindikātiem un citiem ārējiem spēlētājiem. Tas rada pārdomas par to, ka valsts (nationstate), ja arī vēl pastāv, tad pastāv ne nācijas dēļ. Tā tiek nācijai pakāpeniski atsavināta. U.tml. Vārdu sakot, NA priekšlikums ir labs, lai mēs visi beidzot tiktu skaidrībā par Vienotības un RP danaju dāvanām.