Iekšpagalma apbūve: iznīcina kokus, ignorē iedzīvotājus.
Pa sava dzīvokļa logu es pāri ielai no augšas redzu to smuko zemes strēmelīti Ēveles un K.Valdemāra ielas stūrī, par kuras apbūves (divas sešstāvu – daudzdzīvokļu un biroju – ēkas) liegumu zemes īpašnieks, kāds Nikolass Počinkovs Reinoldss, grib piedzīt no pašvaldības 3 026 200 latu. Nabaga cilvēks nedabū aplaimot vienu no pilsētas galvenajām ielām vēsturiskajā centrā ar kārtējo ikdienišķas, standarta arhitektūras (spriežot pēc bildēm) «šedevru», jo tumsonīgā apkārtējo māju sabiedrība (ap 1200 parakstu) negrib, lai šī ļoti šaurā zaļā josla (no iekškvartāla ceļa līdz Valdemāra ielas trotuā
ram – 21 metrs) tiek apbūvēta. Pat zemes gabalā augošie koki bijuši iejūtīgāki. Īpašnieks sagribējis tos nocirst, bet Rīgas domes Apstādījumu saglabāšanas komisija 2012. gada decembrī lēma, ka koki ir jāsaglabā.
Žēlsirdīgie koki (vītoli, bērzi, egles, kļavas un pīlādzītis), redzēdami, ka nespēj palīdzēt cilvēkam, nolēma iet bojā paši. Saurba caurumus stumbros, sadzina iekšā ķīmiju un tagad manu acu priekšā bezkaunīgi agonē. Vītoli, bērzi, egles, kļavas un pīlādzītis. Taču 2012. gada 29. augustā Rīgas pilsētas būvvaldes Apstādījumu inspekcijas galvenā inspektore apsekoja minēto teritoriju un konstatēja, ka šis zemes gabals ir «ar mērķtiecīgi veidotiem apstādījumiem, koku un krūmu grupu stādījumiem, kas sākotnēji veidots kā daudzdzīvokļu dzīvojamās mājas Rīgā, K.Valdemāra ielas 143 k1, k2, k3 priekšdārzs un Krišjāņa Valdemāra ielas apstādījumu josla. Priekšdārzs un K.Valdemāra ielas un Ēveles ielas apstādījumi ir veidoti kā vienota kompozīcija, un ir izveidojusies augstvērtīga ainava ar ļoti labi izaugušiem kokiem. Koki ir ar veseliem stumbriem, bez bojājumiem uz mizas un veselīgiem, kupliem vainagiem. Iepriekš minētie koki labi iekļaujas apkārtējā ainavā, un to nociršana būtu liels zaudējums Rīgas pilsētas zaļajai zonai.» (Rīgas būvvaldes 2013.2.08. atbilde iedzīvotājiem.) Šobrīd ainava vairs nav tik laba. Šī gada trešajā jūlijā apstādījumu inspektore konstatēja, ka «kokiem sāk nobrūnēt un krist lapas. Vienam pīlādzim pilnībā visa vainaga lapas ir nobrūnējušas un atmirušas. Ap koku stumbriem un zem vainagiem zāliens ir iznīcis. Situācija nepārprotami liecina par ļaunprātīgu koku iznīcināšanas mēģinājumu.» (Minētā atbilde.)
Tomēr koki tiešām bijuši ļoti veselīgi. Daļa no tiem, neraugoties uz lielo ķīmijas devu, varētu atkopties. Bet būvvaldes atbilde, manuprāt, skaidrāk par skaidru fiksē tuvāko namu dzīvokļu īpašnieku interešu aizskārumu. Proti – te nav runa par atsevišķiem kokiem, te ir runa par pašu iedzīvotāju veidota dārza, par pārdomāti un mērķtiecīgi veidotas augstvērtīgas un audzes ziņā kvalitatīvas ainavas nelietīgu, noziedzīgu iznīcināšanu. Tā tas nevar palikt. Noteikti jāsameklē, kurš un ar kā ziņu piegādāja kokiem ķimikālijas, un no tiem visiem jāpiedzen vismaz 3 026 200 latu.
Turklāt – nav jau pirmā reize, kad kārtējais zemes pārpircējs grib šo zaļumu likvidēt. Un nav pirmā reize (2003., 2004. 2006.,… 2013.), kad apkārtējo namu dzīvokļu īpašnieki mobilizējas ne tuvu ne kaprīzes līmenī. Pērn tika savāktas 562 aptaujas anketas, kuras starp citiem ļaudīm aizpildījuši arī speciālisti un kuras bez «zaļiem« apsvērumiem satur arī citas iebildes pret apbūvi šajā vietā. Kopā ar pašu iedzīvotāju veidoto priekšdārzu šī kvartāla apbūve uzskatāma par arhitektoniski pabeigtu. Savstarpējie attālumi starp mājām konkrētajā vietā ir nepietiekami dzīvojamai un darījumu apbūvei. Plānoto ēku augstums ir lielāks nekā K. Valdemāra 143 ēku augstums, veco un jauno būvju sienas būs ļoti tuvu. Tātad pret ielu pavērsto K. Valdemāra 143 ēku gala sienu logos saule vairs neiespīdēs. Savukārt apbūves blīvums kvartālā būs tik liels, ka jaunuzceltās ēkas parazitēs uz esošajām ēkām funkcionāli nepieciešamās teritorijas rēķina. Valdemāra iela jau tā ir viena nevēdināma, putekļaina sile, kurā gaiss stāv uz vietas un gaisa monitoringa stacijas konstatē pieļaujamo piesārņojuma normu pārsniegumu «no otrdienas līdz svētdienai». Konkrētā telpa ir vientuļš zaļš vēdlodziņš. K.Valdemāra 143 ēkas nav labā stāvoklī. To sienās jau ir plaisas. Bet pa savu logu es redzu un dzirdu arī būvēšanās dunu Skanstes ielas rajonā. Pāļu dzinēji strādā. Taču tas notiek atstatus. Savukārt namu K.Valdemāra 123 nācās savilkt ar metāla jostām, jo blakus veiktie būvdarbi radīja ēkā plaisas. Ģeoloģiskā šīs teritorijas izpēte konstatējusi biezu dūņu kārtu, vājas grunts pamatu. Purvs apakšā. Savukārt tas, ka minētā zemes gabala ntais īpašnieks var izspēlēt savu iegribu «seriālus», neraugoties uz apkārtējo māju dzīvokļu īpašnieku argumentētu noraidījumu, man liecina, ka Rīgas dome nemaz nevēlas aizsargāt pilsētas vēsturisko centru atbilstoši tā UNESCO pasaules mantojuma statusam (kas arī paredz noteiktas prasības šādu teritoriju apbūvei). Starp citu, 1995. gada pavasarī sagatavotajā RD lēmumprojektā par īpašumtiesību atjaunošanu šī zemes gabala īpašniekiem bija teikts, ka zemes gabals noteiktās robežās «ir bez kapitālās apbūves tiesībām». Projektu jau bija vīzējuši pilsētas galvenais arhitekts un zemju nodaļas speciālists. Turpmākajās oficiālajās manipulācijās ar šo zemes gabalu un apstāklī, ka īpašuma tiesību aprobežojums tālāk neparādās, es saskatu apšaubāma darījuma pazīmes. Tāpat kā zaļo pilsētas iekšpagalmu izdalīšanā no kopējās platības un iztirgošanā. Arhitekte Zane Kalinka savulaik teica: «Zaļie pagalmi tika plānoti dzīvokļu izsauļošanai.»
Kādreiz rīdzinieks, tagad rakstnieks Andrejs Ļevkins nodēvēja Rīgu par nāves pieredzi nomodā. Sabiedrība sadusmojās. Andrejs rakstīja, ka Rīga ir «itin kā nedzīvās dabas objekts, noteikta shēma un attiecību kopums», kas neparedz cilvēku. Lai kā, Rīgas galva joprojām ir šķība. Tā nespēj konsekventi un stratēģiski pievērsties harmoniskai cilvēka esībai pilsētā. Tā nošķiebjas uz kukaiņiem galvā. Uz kukaiņiem, kas tai piespēlē apšaubāmus darījumus. Cilvēku tā piebaro, teiksim, ar bezmaksas tramvaju. Droši vien tik tādēļ, lai tas liekas nemanām biežo necilvēcību darījumu lietās.
Turklāt šai atsevišķajai problēmai diemžēl ir vispārinājums. Acīmredzot pietiekami bieziem būvētājiem ir iemesls paļauties uz to, ka RD departamentos vienmēr visu «varēs sarunāt» jebkurā variantā. Taču – no sabiedrības gan jātiek vaļā. Un, lai arī Rīgā pērn noraidīto būvatļauju pret izsniegtajām ir mazāk par pusotru procentu, spiediens uz būvvaldēm un likumdevēju acīmredzot ir tik liels, ka Būvniecības likumam pieteikti tādi grozījumi, kuri, manuprāt, mudina «neredzēt» Satversmes 105. panta jēgu pilnībā. Proti, redzēt jēgu vien tajā daļā, kas atzīst indivīda tiesības uz īpašumu un mudina gūt no tā pēc iespējas lielāku labumu, bet noklusēt tajā daļā, kas paredz sabiedrības tiesības dzīvot labvēlīgā vidē un liedz indivīdam lietot īpašumu neierobežoti. Man ir bažas par to, ka likumdevējs šajā gadījumā var pastarpināt «sabiedrisko interešu» definēšanu no pašas sabiedrības. Taču, ja parādās grozījumi, kas to dara iespējamu, un arī tad, ja būvprojektu apstrīdēšana tiešām «kļūst par nacionālo sportu», tad tas liecina nevis par apstrīdētāju stulbumu, bet par attiecīgo varas kantoru, attiecīgo oficiālo lēmēju samaitātību. Nespēju lemt neatkarīgi un objektīvi. Tāpēc tie vēlas sev ērtākas normas, kas ļautu tiem sabiedrību aizstāt ar sevi pašiem. Man ir bažas, ka Saeima, piespēlējot augšminētiem indivīdiem un kantoriem, var (grib) padarīt sabiedriskās to vai citu projektu apspriešanas bezjēdzīgas. Līdzīgi kā tā savulaik piespēlēja privatizāciju ierāvējiem, nevis zemes saimniekiem.