Salīdzinot mūsu politiskajā tirgū notiekošās cīņas ar komerciālā tirgū notiekošajām, var pamanīt lietojamās cīņas paņēmienu kopīgas, gan arī atšķirīgas pazīmes.
Komerciālajā tirgū ar nolūku izgrūst konkurentu no tirgus, vairāki tirgus dalībnieki apvienojās un slēdz t.s. karteļu līgumus, ar zināmiem paņēmieniem (reiderisms, korupcija, šantāža, rekets, dempings, šeit cīņas noteikumu nav) noved sekmīgi konkurējošu tirgus dalībnieku līdz bankrotam un tad izstumj no tirgus. Tad mērķis ir sasniegts, var dibināt monopolu, tirgū brīvi (liberāli) komandēt un netraucēti celt cenas un firmas peļņu.
Politiskajā tirgū darbības ir līdzīgas – vairākas partijas apvienojas t.s. koalīcijas līgumā ar nolūku izslēgt ārpus šī līguma palikušo partiju ietekmi uz pieņemamo lēmumu / likumu kvalitāti. Pēc tam, lai organizētā veidā atņemtu citām partijām iespēju līdztiesīgi piedalīties Saeimas likumdošanas darbā, lielā slepenībā kāda iepriekš nezināma iniciatīvas grupa noorganizē savu štābu, tā saucamo koalīcijas padomi. Pēc tam šis orgāns stūrē koalīcijas frakciju deputātu “pareizās” balsošanas mašīnu tur, kur to prasa koalīcijas partiju vadoņu un neredzamo finansētāju grupu savtīgās biznesa intereses.
Mērķi, kā redzams, ir līdzīgi – izgrūst konkurentus no komerciālā vai politiskā tirgus. Kāda tad ir atšķirība?
Tirdzniecībā, godīgas konkurences nodrošināšanai demokrātiskās valstīs, arī Latvijā, pastāv konkurences likums. Tas aizliedz vienai tirgus dalībnieku grupai noslēgt savstarpēju ļaunprātīgu vienošanos – karteļa līgumu ar nolūku izstumt no tirgus citus sekmīgi strādājošus tā dalībniekus. Politiskajā tirgū karteli gan neviens Latvijas likums, diemžēl, taisīt neaizliedz, pagaidām. Taču Latvijas Satversmē ne koalīcijas līgumi, ne arī koalīcijas padomes nav paredzētas, tātad tie ir pilnīgi nekonstitucionāli veidoti un voluntāri orgāni. Šādā veidā uztaisītais politiskais monopols ir analogs boļševiku partijas centrālkomitejai ar visām tās raksturīgajām pazīmēm – ideoloģiska diktatūra, dienesta stāvokļa nesodīta izmantošana, nomenklatūras uzvedība – uzpūtība un pārākuma demonstrācija. Agrāk it kā normāli cilvēki, koalīcijā nonākuši pie visaugstākās varas, šajā ekskluzīvajā vidē morāli deformējas – taisni tāpat, kā dzīvā organismā normālas šūnas transformējas un saplūst ļaundabīgā audzējā. Tad politiskais vēzis ir gatavs un sāk savu destruktīvo rīcību.
Viegli redzēt, kā sākot no 1997.gada 7.augusta, šis Andra Šķēles laikā ierīkotais valsts varas monopols – politiskais kartelis, tāpat kā nedemokrātiskais vēlēšanu likums, vēl ļaunāk nekā ekonomiskie karteļi, ir sabojājis mūsu brīvvalsts vēsturi. To apliecina pamestās un demontētās rūpnīcas, demontētās darba vietas gan pilsētās, gan laukos, tukšie vecie un jaunie ciemati, bankās ieķīlātie pamestie un nepārdodamie dzīvokļi, par kuriem liecina vakaros redzamie 100% tumšie dzīvojamo ēku logi Rīgā un citās pilsētās. To apliecina arī tāds koalīcijas veikums kā būvniecības visaugstākās uzraudzības instances – valsts būvinspekcijas likvidācija 2009. gadā. Šī ,,varoņdarba’’ iniciatori ir Valdis Dombrovskis un Artis Kampars, par to nobalsoja visi valdošie, bet tā sekas ir Solitūdes ,,Maksimas” traģēdija un nekur vairs nav garantijas, ka tā bija pēdējā. Kā politisko karteļu darbības sevišķu panākumu jāatzīmē šajā laikā valsts uzaudzētais masīvais dažādu starpnieku un birokrātu slānis, kurš ir iespiedies visās ministrijās, valsts un pašvaldību iestādēs, bet par tiešā darba veicēju traucēšanu tas vēl atsūknē algu fondu.
Tādā veidā ilgi valdījušās koalīcijas ir panākušas tādu tautas depopulāciju, kādai līdzīga Latvijas vēsturē un nekādos karos vēl nav piedzīvota. Publiskā telpā ir atrodami skaitļi 350 līdz 400 tūkstoši, īstie cipari gan ir rūpīgi slēpjami, tos mūsu statistiķi baidās atklāt. Taču izvairīšanās no atbildes arī ir atbilde – vissliktākā. Īstās un demokrātiskās vēlēšanas ar pilnīgu brīvu nākotnes valsts izvēli, joprojām notiek tikai caur Rīgas lidostu. Tur pazūd mūsu jaunieši, inteliģence, kvalificētie speciālisti, visu amatu meistari, visi kuri kaut ko spēj, ir spiesti bēgt, jo pie šādas politikas tie Latvijā nevar pat nodibināt un uzturēt ģimeni, kur nu vēl nodrošināt tai pajumti un izglītību. Vecajai Eiropai gan tie ļoti noder viņu dilstošās dzimstības kompensēšanai daudz labāk, nekā islāma pasaules bēgļi, jo tie lūk, neasimilējas, bet gan taisa savas noslēgtās ,,ghetto’’sabiedrības. Šeit gan paliks korumpēta ES kolonija, bez iespējām uzturēt atlikušos bezdarbniekus un pensionārus.
Diemžēl jaunās XII Saeimas starts atkal ir sācies ar kārtējo koalīcijas līgumu, kurš neko labu nākotnē nesola. Pēc tā ļaunuma, kas kopš 1997.gada 7.augusta ir izdarīts ar Latviju, acīmredzama ir kļuvusi nepieciešamība politiskos karteļus likumdošanas kārtībā likvidēt. Lai to panāktu ir XII Saeimas jauno frakciju un opozīcijas deputātiem atbilstoši ir jārīkojas tā, lai partiju sistēmu izārstētu no ielaistā politiskā vēža un sabiedrībā likvidētu tā sekas:
1. Pielīdzināt politisko karteļu līgumus ekonomiskā tirgus karteļiem tā pasludinot to par nelikumīgiem, Satversmei pretrunīgiem un tādā veidā spēkā neesošiem. Protams, ka ilgi sēdošie veco koalīciju deputāti nebūs ar mieru atteikties no sava monopola priekšrocībām, jo viņiem jau tāpat ir labi.
2. Jaunie deputāti, tai skaitā arī opozīcijas deputāti ierosina un panāk, ka Saeimas Ētikas komisija politisko karteļu līgumus pasludina par neētiskiem. Arī tam noteikti traucēs veco koalīciju izauklētie pārstāvji.
3. Jaunie, t.sk. opozīcijas deputāti aicina tos koalīcijas deputātus, kuri šķiet vēl godīgi palikuši, atzīt kopš 1997.g. ierīkoto koalīcijas līgumu praksi par amorālu, nelikumīgu, spēkā neesošu un tad attiecīgi rīkoties/balsot pēc sirdsapziņas, atbilstoši Latvijas interesēm. Kurai no jaunajām partijām būs drosme to pamēģināt?
4. Ja arī tas nelīdz, tad jaunajām partijām un opozīcijai ir jāveido rīcības grupa, kura, kā šādos gadījumos ir paredzēts Satversmes 78. un 79.pantos, organizē tautas nobalsošanu par šīs sabiedriskās slimības ārstēšanu.