Veselības ministrijas darba grupa nākusi klajā ar jaunu veselības finansēšanas modeli– papildināt veselības budžetu ar līdzekļiem no sociālā budžeta. Dokuments, kurā šis plāns aprakstīts, saucas „Latvijas Republikas 11. Saeimas deputātes, Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas priekšsēdētāja biedres I. Viņķeles vadītās darba grupas priekšlikumi ilgtspējīgas veselības aprūpes sistēmas attīstībai”.
Pārējie darba grupas dalībnieki ir visai izvairīgi atbildēt uz jautājumiem par šī unikālā plāna detaļām. Tā kā tikai Ilze Viņķele publiskajā telpā šo plānu aizstāv, sauksim to par I. Viņķeles finansēšanas modeli.
Aptuveni pusotru gadu atpakaļ publiskajā telpā toreizējā Veselības ministre Ingrīda Circene nāca klajā ar aicinājumu piesaistīt veselības finansējumu valsts sociālās apdrošināšanas obligātajām iemaksām, un pret šo modeli nesaudzīgi iebilda tieši toreizējā labklājības ministre Ilze Viņķele. Nav nekāds brīnums, ka šobrīd pret Viņķeles finansēšanas modeli visaktīvāk iebilst labklājības ministrs Uldis Augulis.
Taisnības labad jāpiebilst, ka Ingrīdas Circenes un Ilzes Viņķeles piedāvājums attiecībā uz sociālā nodokļa piesaisti veselībai „nu nemaz nav līdzīgs”. Ilze Viņķele piedāvā jau nākamā gada budžetā samazināt sociālo iemaksu likmi par 0.5 procentpunktiem, to novirzot veselības aprūpei. Šādā veidā, ņemot nost sociālajai apdrošināšanai pa 0.5 procentpunktiem, veselībai 2016. gadā tiktu jau viens procentpunkts, bet 2019. gadā– 3 procentpunkti. Optimistiski vērtējot budžeta pieaugumu tuvākajos gados (pieņemot, ka nebūs ne kara, ne ekonomiskas krīzes, ne Krievijas sankciju) veselība no sociālās sfēras 2015. gadā saņemtu 31.2 milj.euro, 2016. gadā – 71.4 milj. euro, 2017. gadā – 113.1 milj. euro, bet 2019. gadā – 226.2 milj. euro.
Realitātē šāda plāna īstenošana nozīmētu trīs aksiomas:
• Latvijā darbaspēka nodokļi nesamazināsies;
• pensiju indeksācija nenotiks;
• pieaugs kopbudžeta deficīts sociālā budžeta deficīta dēļ, Latvijai būs grūti pildīt Mastrihtas kritērijus.
Atbalstu principu– novirzīt veselības jomai daļu no sociālās apdrošināšanas obligātajām iemaksām, taču šai naudai būtu jākļūst par pensionāru (grūtnieču, invalīdu u.c. sociāli neaizsargāto grupu) veselības apdrošināšanu.
Šobrīd veselības jomai ir trīs finansēšanas avoti: valsts budžeta dotācija, pacientu maksājumi, kā arī brīvprātīgā apdrošināšana, pie kam apdrošināšana ir nenozīmīgs avots, lielā mērā fikcija.
2010. gadā veselības joma saņēma budžetu, kas bija 3.8% no IKP. 2011. gadā - 3.4%, 2012. gadā - 3.2%, pērn - 3.0%. Šī gada plāns nosaka, ka veselība saņems 2.9% no IKP, 2015. gada plāns - 2.7%, bet 2016. gadā - 2.5%. (likums „Par vidēja termiņa budžeta ietvaru 2014., 2015. un 2016. gadam.")
Šobrīd Latvijas veselības aprūpes sistēmas lielākā problēma ir nesamērīgi lielās izmaksas, ko slimniekam jāmaksā pašam par diagnostiku, ārstniecību un rehabilitāciju. Realitātē medicīna un veselības aprūpe patērē tikpat naudas, cik Igaunijā un Lietuvā, t.i. 6 % no IKP, puse no šīs summas nav solidārs maksājums, bet gan maksājums no pacienta kabatas. Pacients veic līdzmaksājumu, pacienta iemaksu, samaksā par maksas pakalpojumiem un vēl pērk zāles. Pacients sedz aptuveni pusi no ārstēšanas un diagnostikas izdevumiem, kā arī visus rehabilitācijas izdevumus.
Lielo līdzmaksājumu un pacientu iemaksu dēļ mūsu valstī pacientu aprūpe tiek diferencēta pēc klasiskajām nevienlīdzības pazīmēm:
• veselais saņem labāku veslības aprūpi nekā slimais;
• jaunais - labāku veslības aprūpi nekā cilvēks cienījamā vecumā;
• bagātais - labāku veslības aprūpi nekā nabagais;
• rīdzinieks - labāku veslības aprūpi nekā laucinieks.
Jo demokrātiskāka valsts, jo atšķirības mazākas. Jo valsts vairāk balstīta nevienlīdzībā, jo šīs atšķirības lielākas. Vismaz 14% Latvijas iedzīvotāju nevar saņemt veselības aprūpes pakalpojumu tikai tādēļ, ka par to nevar samaksāt. Līdz ar to Latviju raksturo ielaistas slimības un novēlota ārstēšana.
Trīs atziņas, kāpēc nepieciešama vecāka gadagājuma ļaužu veselības apdrošināšana:
• pensionāri slimo ievērojami vairāk nekā darbspējīgā vecuma ļaudis;
• pacientu iemaksa, līdzmaksājums un maksas pakalpojumi pensionāru budžetā aizņem ievērojami lielāku daļu nekā darbspējīgā vecuma cilvēkiem;
• tieši lielo līdzmaksājumu, pacientu iemaksu un citu ārstniecības izdevumu dēļ pensionāri daudz biežāk par citām iedzīvotāju grupām atsakās no veselības aprūpes pakalpojumiem.
Atgriezīšos pie Ilzes Viņķeles finansēšanas modeļa. Viņa piedāvā nākamā gada sociālā budžeta 31.2 miljonus novirzīt 724 638 speciālistu pakalpojumiem, 626 492 izmeklējumiem, bet 10.2 miljonus kompensējamajiem medikamentiem.
Izlasot šādu piedāvājumu, protams, protestē kā labklājības ministrs Uldis Augulis, tā Pensionāru federācija un katrs sevi cienošs pensionārs vīkšķī dūres. Ne Uldis Augulis, ne pensionārs nesaprot, ka vismaz puse no šiem izmeklējumiem un speciālistu pakalpojumiem nonāks pensionāru aprūpei. Bez tam piedāvājumā cauri spīd arī „Vienotības” pārspīlētā mīlestība uz farmāciju.
Es piedāvātu Ilzes Viņķeles finansu plānu apvienot ar Labklājības ministrijas misiju un sūtību, un par 31.2 miljoniem apdrošināt pensionārus pret līdzmaksājumiem un segt daļu no maksas pakalpojumu cenas. Pensionāra lielākā baža ir tieši apstāklī, ka tajā brīdī, kad viņam diagnosticēs smagu kaiti, viņam nāksies pārdot māju vai govi, lai apmaksātu ārstēšanos slimnīcā un daudzo speciālistu savlaicīgu (tātad– ārpus kvotām!) apmeklējumu. Ja šo problēmu kā apdrošināšanu uzņemtos sociālais budžets labklājības ministra personā, pensionāram tas būtu daudz lielāks pienesums, nekā indeksācija par 1.42 euro. Pie kam indeksācijā galvenais ieguvējs ir lielo pensiju saņēmējs, bet šāda veselības apdrošināšana būtu vienlīdzīga un palīdzētu ikvienam Latvijas pensionāram.
Pārējie Ilzes Viņķeles darba grupas priekšlikumi ilgtspējīgas veselības aprūpes sistēmas attīstībai ir apzīmējami ar vērtējumu– tiem ir fantastiskas izaugsmes iespējas.
Priekšvēlēšanu laikā kritizēt kādu dokumentu ir vairāk nekā muļķīgi, jo lielākā daļa šādu dokumentu būtu jāuztver tikpat nopietni kā avīzes un lapiņas, kas blīvā slānī birst manā pastkastītē, pārliecinot mani balsot par vienu vai otru gudrinieku.
Arī darba grupas priekšvēlēšanu laikā dokumentus veido, skatoties politiskos priekšrakstos. Tādēļ es šajos dokumentos parasti pārskatu tikai cipariņus– parasti solījumu kopsumma neiet kopā ar atsevišķiem saskaitāmajiem. Šoreiz manu uzmanību visvairāk pievērsa prasība papildus 40 miljonu finansējumam no valsts budžeta nākamajam gadam. Mērķi cēli, piemēram, 5.9 miljoni paredzēti primārās veselības aprūpes attīstībai. No šiem 5.9 miljoniem 2.8 miljonus darba grupa paredz papīru šmucēšanai– „ Lai veicinātu primārās veselības aprūpes pakalpojumu kvalitātes pilnveidošanu, motivējot kvalitātes kritēriju izpildi, palielinot kapitācijas līdzekļu mainīgo daļu, nepieciešams papildus finansējums 2 806 415 euro apmērā”. Tātad nevienam nenāk prātā fakts, ka ģimenes ārstam, lai viņš aizpildītu visus papīrus, blankas, veidlapas, talonus, žurnālus utt., vajag vairāk laika nekā valsts atvēl viena pacienta apskatei. Nē– mums vajag vēl papildus par 2.8 miljoniem stimulēt birokrātiju primārajā aprūpē.
Katrs, kas ir redzējis grāmatas biezuma papīra kalnus, ko ģimenes ārstam jau šobrīd jāaizpilda kā kvalitātes kontrole, zina, ka Veselības ministrija kā kvalitātes kontroli nekad nav sapratusi ārsta sarunu ar pacientu un pacienta apskati, bet tikai un vienīgi– kā ārsts ar savu roku četrās vietās pierakstīs 1 euro 42 eurocentu lielo pacientu iemaksu (vārdiem, nevis cipariem). Darba grupa atkal iet šo pašu ceļu un gatavojas prasīt naudu jaunām birokrātiskām normām.
Protams, arī valsts budžeta papildinājuma prasībā 28% aizņem vēlme pēc kompensējamo medikamentu apmaksas. Arī es uzskatu, ka kompensācijai papildus nauda ir nepieciešama, bet „Vienotība” demonstrē neproporcionālu apjomu, jo visiem pārējiem palielinājumiem, proti, visas veselības aprīpes neadekvāto tarifu palielināšanai, „Vienotība” prasa tikai divreiz vairāk. Toties sabiedrības veselībai vai rehabilitācijai– nulli.