Pēteris Apinis

Veselības ministrija laipni paziņo, ka Latvijas iedzīvotāji tiks sadalīti divās grupās, un katrai no tām būs pieejama dažāda– labāka vai sliktāka veselības aprūpe. Ministre to nosauc par pilno un pamata pakalpojumu grozu. Grupas tiek veidotas pēc principa– maksā vai nemaksā sociālo nodokli. Tiem, kas maksā– pilnais grozs, tiem, kas nemaksā– pamata grozs. Ministrija uzskata, ka tas mazais grozs attiecas tikai uz kādiem 40 tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju. Tulkojumā tas nozīmē, ka sods par obligāto sociālo apdrošināšanas iemaksu neveikšanu ir iespējama pacienta nāve no sabiedrības veselību tieši neapdraudošām slimībām, piemēram, bronhiālās astmas, diabēta, asinsvadu slimībām, bet par soda izpildītāju ir izvēlēts ģimenes ārsts, kurš nodokļu nemaksātājam izskaidros mazā (pamata) groza saturu.
 
Vēlēšanas tuvojas. Valdība steidz rādīt labos darbus. Kopš seniem laikiem zināms, ka vislielākos plusus valdība var sasniegt, samazinot cenu alum un zālēm. Spriežot pēc visa, alus cenas valdībai samazināt neizdosies, tādēļ dots stingrs uzstādījums– vismaz uz priekšvēlēšanu laiku samazināt zāļu cenas, grozot 899. Ministru kabineta noteikumus.
 
Tuvojoties vēlēšanām, parādās vairākas tēmas, kas nonāk sabiedrības uzmanības centrā, jo skar dažādus ļaužu slāņus, sabiedrībai ir mazāk saprotamas un viegli vēršamas politiski demagoģiskā diskusijā. Ļoti pazīstama tēma ir zāļu cenas, tās vienmēr ir pārāk augstas, un ir kāds sliktais (ministrija, zāļu ražotāji, vairumtirgotāji, aptiekāri), kas uz cilvēka veselības rēķina pārāk daudz pelna. Šis gads nav izņēmums, un diskusija ir sākusies, tajā tieši ir iesaistījušies pozīcijas un opozīcijas deputāti, bet netieši – tirgotāji, reklāmas un sabiedrisko attiecību uzņēmumi, mediji.
 
Tajā tālajā 1988. gada 12. maijā Paula Stradiņa slimnīcas reanimācijas nodaļas mācību istabā bija saradies bariņš jaunu ārstu lai dibinātu Latvijas Ārstu biedrību.
 
Psihiatrija un psihiski slims ir visvairāk stigmatizētie jēdzieni Latvijas sabiedrībā. Visa sabiedrība ir gatava aplaudēt publicitātes akcijai, kad bariņš labus amatus ieņemošu, lielas algas pelnošu, ērtos krēslos un labi apgādātos kabinetos ikdienā kafijojošu rīdzinieku pēkšņi metas iznīcināt Ainažu bērnu psihiatrisko slimnīcu. Ar lielāko varbūtību šai akcijai bija mērķis vienkārši šo slimnīcu slēgt, un nav būtiski - vai tamdēļ, lai kāds iegūtu skaistu un modernu namu Ainažos (zinām taču Latvijas lauku skolas, kas, labi izremontētas par Eiropas struktūrfondu naudu, tiek slēgtas un atgūst savu seno funkciju - lauku muiža), vai tamdēļ, ka vienkārši bija nepieciešams ikmēneša publicitātes iznāciens.
 
Latvijas iedzīvotāju dzīves ilgums pagarinās straujāk nekā jebkad vēsturē, un pašlaik (līdz galam nezinot 2017. gada rādītājus) sasniedzis 1 mūža gada pagarināšanos 2 gados. Veselīgi nodzīvoto mūža gadu skaits pagarinās līdzīgi. Mātes un bērna mirstība strauji samazinās un atgriežas Eiropas skaitļos (Gunta Belēviča ministrēšanas gados sasniedza Tadžikistānas un Turkmenistānas rādītājus). Latvijas veselības aprūpei - papildus 200 miljoni eiro. Vairāk vai mazāk iedarbināts „zaļais koridors" vēža slimnieku agrīnai diagnosticēšanai. Tā visa ir realitāte, ar to var lepoties un par to var uzteikt veselības ministri.
 
Veselības ministrija nolēmusi, ka zāles jāpērk (jānozīmē) ierēdņiem, nevis ārstiem. Jo ministrija labāk par ārstiem zinās– cik, kuras un kāpēc zāles jāpērk. Un nav ko te runāt, ka katram vēža slimniekam vajag individuāli piemeklēt zāles– ierēdņi jau ir noteikuši, ka visas onkoloģiskās slimības turpmāk būs ārstēt ar 33 medikamentiem (medikamentu uzskaite raksta beigās, lai nenovērstu godātā lasītāja uzmanību).
 
Saeimā pilnā nopietnībā tiek izskatīts šāds piedāvājums (iesniegusi Vienotības frakcija, nediskutēsim, cik vienota savā pasaules skatījumā tā ir) vēl neesošajam veselības aprūpes finansēšanas likumam:
 
Katru gadu oktobrī Latvijas prese, televīzija un elektroniskie mediji ar degunradža taisnprātību metas virsū medicīnai. Kā likums, tiek atrasts gadījums, kurā kāds pacients ir miris. Neesmu sazvērestību teoriju aizstāvis, bet šī aktivitāte gadu no gada sakrīt ar budžeta sastādīšanas laiku, un rodas iespaids, ka lielais režisors tādējādi pasaka tautai un Saeimai, ka medicīnai vajag mazāk līdzekļu, bet dzelzceļa elektrifikācijai, VID ēkai, zelta tiltam, jauniem tramvajiem, īpašajai pašvaldībai vai tās ostas infrastruktūrai – vairāk.
 
Farmācijas ministre Ārstu kongresā nepiedalījās•. Organizatori nebija pabučojuši roku. Bet patiesību sakot – nebija jau arī aicināti uz ministriju, kur roku pabučot. Toties kongresa sagatavošanas laikā ministre nāca ar vairākiem nozīmīgiem paziņojumiem: „Čakša atklāj, vai grūtniecības dēļ plāno atkāpties", „Anda Čakša atklāj detaļas par sava trešā bērna noslēpumaino tēvu", „Anda Čakša atklāj, kāpēc izjukušas abas viņas laulības", „Čakša satraucas, ka mediķu algas pieaugs pārāk strauji".
 
Jau divas nedēļas presē un internetā īpaši intensīvi virmo viedokļi par un pret Rigvir. Šo rindu autors nekad nav nozīmējis šo medikamentu, vēl vairāk – mana specialitāte liek ļoti strikti sekot tieši pierādījumos balstītai medicīnai. Taču tas man neliedz ar cieņu un izpratni augstu vērtēt gan tos kolēģus, kas onkoloģijā precīzi ievēro starptautiskās vadlīnijas un ordinē tikai un vienīgi maksimāli pārbaudītus ķīmijterapijas preparātus, gan tos, kuri savam pacientam meklē arī citus palīdzības veidus. Katrā ziņā jautājums par Rigvir lietošanu vai nelietošanu ir ārstu, nevis politiķu vai ierēdņu jautājums. Es teiktu– tieši ārstējošā ārsta jautājums– tā, kurš konkrētajam pacientam nozīmē konkrēto medikamentu.
 
Premjera kabinetā sastrīdējos ar veselības ministri Andu Čakšu par viņas komandētās Veselības inspekcijas staļiniskajām represijām pret ģimenes ārstiem. Noklausījos, ka neesmu džentlmenis un pat ne vīrietis, ja varu nostāties pret viņu (sievieti) to tur (slikto) pusē. Tiesa, ģimenes ārsti gandrīz 90% ir sievietes, ir dzīves un darba nomāktas, algu saņem daudzkārt mazāku nekā ministre, nedzīvo privātmājās, strādā dienu, mājas vizītēs brauc vakaros, bet uz telefona zvaniem atbild naktīs.
 
Ģimenes ārstu streika prasības sākumā bija tik šauras un mazas, ka šķita– divreiz apsēdīsies pie viena galda streika komiteja un valdība divu, trīs cilvēku sastāvā, iedzers tasi kafijas, paspiedīs rokas, vienosies, bet pēc tam televīzijas kamerām stāstīs par saviem panākumiem smaidu sejā.
 
Ģimenes ārstu streiks: sāksies 3. jūlijā, sāksies 23. jūlijā vai varbūt Saeima un valdība saņemsies, ar cieņu skatīsies samilzušajās problēmās un meklēs to risinājumu? Patiesībā jau ģimenes ārstu streika vienkārši nevar nebūt, jo tik pazemota, iznerrota un nomākta kā primārā veselības aprūpe nav neviena nozare Latvijā. Man nezināma iemesla dēļ ģimenes ārstu dienestu neatbalstīja (no malas raugoties, izskatījās, ka ienīda) gan iepriekšējie ministri Ingrīda Circene un Guntis Belēvičs, gan pašreizējā ministrijas politikas vadītāja Alīda Vāne.
 
Ar degunradža spītību Alīda Vāne mēģina iedzīt ķīli starp veselības ministri un Latvijas Ārstu biedrību. Šķiet, veselības ministres palīdze par savu galveno uzdevumu uzskata ministrijas sliktas attiecības ar ģimenes ārstiem, radiologiem, tiesu medicīnas ekspertiem vai slimnīcu vadītājiem.
 
Kāda futbola izlase, tāda valdība. Valdības pūles izbīdīt nodokļu reformu bez finansējuma medicīnai neticami atgādina Latvijas futbola izlasi, kuru laiku palaikam parasti apspēlē Fēru salu aitu gani. Mums ir pamats uzskatīt Latvijas valdību par izlasi, kurai ir treneris, līderis un vārtsargs vienā personā, nesaprotamus lēmumus pieņemošs bagāts federācijas prezidents un tiesneši (Eiropas Padome), kas vienmēr svilpj nepareizi. Vairāk šajā rakstā futbolu gandrīz nepieminēšu, ja nu vienīgi apstākli, ka latvieši bariem gatavi doties skatīties un plaukšķināt Ronaldu, nevis pašu valsts izlasei.
 
Ministru prezidenta vadībā sākusi darboties komisija, kurai jāatrod– kur ņemt līdzekļus veselības aprūpei. No malas raugoties, šķiet, ka komisija radīta lai paziņotu, ka vairāk naudas veselības aprūpei nevajag, jo nevienam no komisijas locekļiem nav skaidrs– kur nauda paliek. Visi komisijas locekļi ir gana jauni, slimību un nāvi neredzējuši, nav aizdomājušies par dzīves aksiomu, ka katrs vēlēsies mūža galā padzīvot ilgāk, bet tieši slimošana vecumā ar dzīvību apdraudošām hroniskām slimībām ir lielākie tēriņi veselības aprūpē.
 
Uzreiz atvainojos visiem tiem, kas šajā rakstā cer ieraudzīt aicinājumu nodokļus samazināt, atvieglojumus nodokļu maksāšanai savairot, bet tai pašā laikā vairāk naudas tērēt it visam. Bez tam atvainojos tiem, kas šeit cer saskatīt bargu valdības kritiku par nodokļu reformu– nebūs arī tās, jo raksta autors IIN samazināšanu uzskata par ļoti labu nodokļu politikas signālu. Lai izprastu nodokļu politiku, autors nepakautrējās aizbraukt uz Igauniju, no kuras šis tas mūsu nodokļu politikas izmaiņās aizgūts, īpaši tādēļ, ka igauņiem no nodokļiem medicīnai un veselības aprūpei nauda pietiek, bet mums– nu kā lai smalki pasaka...
 
Nodokļu reforma un veselības reforma var izdoties, tikai pārskatot jautājumu par iedzīvotāju novecošanos, bet tas nozīmē arī strauju pensionēšanās vecuma celšanu.
 
Ķīmiskais piesārņojums, kādā dzīvo mūsdienu zemeslode, atbilst jēdzienam "ķīmiskais karš". 2020. gadā pasaules okeānos būs vairāk plastmasas nekā zivju un jūras iemītnieku. Plastmasas sadalīšanās process ilgst ap tūkstoti gadu. Plastmasu cilvēce pazīst nedaudz vairāk par 100 gadiem. Tātad visa plastmasa, kas saražota, uz šīs zemeslodes atrodama joprojām, ja vien nav sadegusi un piekvēpinājusi atmosfēru indīgiem dūmiem, iznīcinot mūsu vienīgo aizsardzību pret saules un kosmosa stariem - ozona slāni.
 
Valstiskā līmenī pieprasījums pēc reformas veselības aprūpē ir pārsteidzoši liels. Pēdējā mēneša laikā par šo jautājumu izteikušies un izrakstījušies visi interesenti, visvairāk jau pati ministre Anda Čakša. Eksperti reformu vairāk vai mazāk redz kā savas jomas prioritarizēšanu.
 
Latvijas informācijas telpu pāršalca vēsts, ka Austrumu slimnīcas valdes priekšsēdētāja Anita Slokenberga un valdes loceklis Viesturs Boka iesnieguši atlūgumus. Jā, tiešām – atlūgumus iesnieguši valdes locekļi profesionāļi, nevis Artūrs Bērziņš un Kaspars Plūme, kas daudz mazāk saprot kāpēc un ko dara slimnīcas valdē. Lielākās valsts slimnīcas valdes locekļi tāpat neaiziet, „viņus aiziet”. Jautājums – kas ir šīs aiziešanas iniciators – kāds vienvirziena padomnieks ministrijā jeb kāda ietekmīga infektoloģe, pagaidām paliek noslēpums.