Pēteris Apinis

„„Zupā tārpi, zupa  tārpi”, iekliedzās matroži uz bruņukuģa „Potjomkins” un sākās revolūcija”. Šo frāzi savulaik pateicis Rīgā dzimušais komiķis Arkādijs Raikins, un viņu kādu laiku pēc tam neesot laiduši uz skatuves.
 
Rovana Atkinsona atveidotais Misters Bīns Londonas Olimpisko spēļu atklāšanas ceremonijā piedalījās kopā ar Londonas Simfonisko orķestri, atskaņojot mūziku no kinofilmas Chariots of Fire. Misters Bīns uz sintezatora šīs uzstāšanās laikā spēlēja vienu noti. Diplomētais elektroinženieris un populārais komiķis patiesībā itin labi spēlē klavieres, bet pasaules mūzikas vēsturē paliks ar vienu noti, visvairāk tvītiem pasaules mūzikas vēsturē un smaidu.
 
18. augustā Neatkarīgā publicēja Elitas Veidemanes interviju ar nosaukumu „Pavļuts ir reālas šausmas”. Intervijas formāts neļauj skaidrot un izvērst skaidrojumu. Lasītājiem visvairāk jautājumu radušies par to, kāpēc tik daudz ar Covid–19 saslimuši vakcinēti ļaudis. Iespējams, vaina ir tieši pavļutiskajā, haotiskajā vakcinācijas procesā.
 
Lai ietaupītu laiku re:čekistiem un valdībai – uzreiz paskaidroju, ka raksts nav par vakcināciju, bet gan par vides veselību. Tiesa, SARS-CoV-2 vīrusa izplatības ierobežošanai skolās pieskaršos vairākkārt.
 
Esmu vakcinējies, kaut man bija pietiekami augsti antivielu skaitļi un nebija iespēju saslimt ar Covid–19. Es vakcinējos, lai nepārnēsātu vīrusu. 
 
Tad, kad valdības rupors atver muti, viņš braši runā par medicīniskajiem individuālajiem aizsardzības līdezkļiem. Individuālie aizsardzības līdzekļi ir ievērojami plašāks jēdziens par maskām, tie ir līdezkļi, kas paredzēti, lai medicīnas personāls un pacienti nonāktu iespējami mazā saskarē ar bīstamiem infekcioziem, ķīmiskiem, radioloģiskiem, elektriskiem un fizikāliem faktoriem. Atcerēsimies smago priekšautu rentgena kabinetā – tas ir aizsardzības līdzeklis, kas samazina staru slodzi. Tāpat kā šis svina priekšauts pilnībā nepasargā no rentgenstariem, arī maska, respirators un pat gāzmaska pilnībā nepasargā no vīrusiem, indīgām gāzēm vai azbesta putekļiem. 
 
Diendienā televīzijas ekrānā, radio ēterā un sociālos tīklos „sirsnīgi nobūstoti” mūsos raugās Pavļuts, Kariņš, Bordāns, Reirs un citi mūslaiku varoņi, kuri biedē mūs ar vīrusu, iedzen cilvēkus mājsēdē, vāvuļo par roku mazgāšanu, maskām un šausmīgiem saslimstības rādītājiem. Noklausījušies šīs šausmas, gan politiķi, gan iedzīvotāji čakli respondē par testiem, vienas vai otras vakcīnas priekšrocībām, veikalu atvēršanu ar atsevišķu vienu vai divām ieejām, vai – cik ilgi vakarā ir droši no vīrusa nebaidoties sēdēt uz terases un dzert alu – līdz 21.00 vai 24.00, piemēram, Jāņos.
 
9. maiju ir vērts pieminēt: 1755. gadā Elizabete Petrovna Maskavā atklāja universitāti, 1886. gadā tika radīta kokakola, 1927. gadā Austrālijas parlaments pārcēlās uz jauno galvaspilsētu Kanberu, 1945. gadā 0.43 pēc Maskavas laika tika parakstīta Vācijas kapitulācija, bet jau priekšpusdienā Frunzes laukumā Maskavā nosēdās Li2 lidmašīna, kas Vācijas kapitulācijas aktu atveda uz Maskavu, 1960. gadā tirdzniecībā nonāca pretapaugļošanās tabletes. Pēc pareizticīgo kalendāra tā ir svētā Vasīlija diena, kurš mocekļa nāvē miris 322. gadā. Krievijā zied ievas (Цветение черемухи) un tam par godu dzied sirdi plosošas romances. Un vēl – 1924. gada 9. maijā ir dzimis Bulats Okudžava, kas romancēm iedeva skaudru un pārlaicīgu tekstu.
 
Mūs sasniedza vēsts – Krievijas Ārlietu ministrija ziņoja, ka noteikusi sankcijas vairākām Eiropas Savienības (ES) struktūru un dalībvalstu amatpersonām, tai skaitā arī Latvijas Valsts valodas centra direktoram, profesoram Mārim Baltiņam, liedzot viņam turpmāk iebraukt Krievijā. Māris Baltiņš iekļauts draudzīgā pulciņā kopā ar Eiropas Parlamenta prezidentu Dāvidu Sasoli, Eiropas Komisijas viceprezidenti Veru Jourovu un pašmāju Latvijas Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes priekšsēdētāju Ivaru Āboliņu.
 
Lūdzu rakstu nelasīt un nekomentēt tiem, kam jau ir betonciets viedoklis par vai pret Covid–19, vakcīnām un vakcināciju. Slinkākajiem es iesaku uzreiz lasīt secinājumus raksta beigās.
 
Labdien 2021. gadā! Šī ir mana neparādītā uzruna skatītājiem, un šajā uzrunā ir trīs vēlējumi:
 
Vakardienas saruna. Atstāstīšu kā nu mācēšu. Mans sarunu biedrs – mans sens paziņa, tik sens, ka esam vienaudži, un pēc pašreizējā epidemioloģiskā uzstādījuma abi esam iekļauti pandēmijas riska grupā. Mans paziņa ir uzņēmējs, kas darba dienas pavada pie datora, kļuvis visai turīgs. Sportisks, taču nēsā līdzi vismaz divus spaiņus lieka svara. Kā jau pieņemts vīriem gados, atcerējāmies dažus vecus un jaunus jokus, piesmējām valdību un nonācām līdz kovidam. Un tad mans kolēģis pēkšņi pajautāja:
 
Pienācis brīdis, kad tauta ir sapratusi – medicīnai valdība un ierēdņi naudu vienmēr devuši pārlieku maz, bet novārdzinātā veselības aprūpe ar nepietiekamiem resursiem ir vienīgais glābiņš pandēmijā.
 
Ārsti, kas daudz mācījušies un lasījuši, šobrīd zina itin maz par koronovīrusu SARS 2, toties zina krietni vairāk par šā vīrusa izraisīto slimību Covid 19. Ārsti neslēpj, ka zina pārlieku maz, jo vīrusu pazīstam tikai divarpus mēnešus, bet pasaules pētnieki jau šobrīd strādā pie pretvīrusu zālēm un vakcīnām. Ārsti ar katru dienu zina vairāk, katru dienu saņem jaunu informāciju, tādēļ mainās prognozes un taktika.
 
Kariņš, Viņķele un Šuplinska mazgāja rokas stacijas tualetē un apsprieda, kā izvairīties no koronavīrusa SARS 2, slēgt vai neslēgt skolas un lidostu. Vēlāk šī publiskā aktivitāte tika iegrāmatota kā valdības 143. ārkārtas sēde, kurā tika pieņemts svarīgs lēmums – visiem mazgāt rokas.
 
Pērnā gada 31. decembrī, proti, gada pēdējā dienā Ķīna oficiāli ziņoja Pasaules Veselības organizācijai par jauna koronarovīrusa izraisītiem pneimonijas gadījumiem vienā no lielākajām Ķīnas pilsētām Uhaņā (Wuhan – 11 miljoni iedzīvotāju, kopā ar aglomerāciju– 24 miljoni iedzīvotāju), Hubei provincē. Šis vīruss tika nosaukts par 2019. gada jauno koronavīrusu (to latviski varētu tulkot arī par kroņa vai vainaga vīrusu – 2019 – nCoV).
 
Protams, to var uzskatīt par nejaušību, bet katru gadu oktobrī un novembrī publiskajā telpā, īpaši interneta portālos, televīzijā un radio, tiek plaši apspriestas trīs tēmas – ārsti ņem kukuļus, ārstēšanās iespējas ir sliktas, ārstiem ir lielas algas. Vienmēr tas sakrīt ar budžeta pieņemšanas laiku, kad valdošā koalīcija, lai kāda nu tā arī būtu, stāsta, ka vairāk naudas medicīnai iedalīt nevar, jo visiem vajag, turklāt reducē naudu veselībai uz ārstu algām.
 
Stāstiņš par Ventspils koncertzāles atklāšanu
 
Pienākusi algas diena par janvāri. Medicīnas māsa, ārsta palīgs NMPD, ārsti uzņemšanas nodaļā un visi medicīnas darbinieki gaida savu 20% algu pielikumu. Šī pielikuma nebūs, taču būs mediķi, kas ieraudzīs reālu algas samazinājumu, jo būs samazinātas piemaksas, atņemtas pusslodzes.
 
Tur, kur tagad Āgenskalna priežu masīvs, savulaik atradās Rīgas augstākais kalns. Nu varbūt tikpat augsts vai nedaudz zemāks kā Dzegužkalns, bet noteikti augstāks par pašreiz tur esošajām piecstāvu mājām.
 
Tik bagāti Ziemassvētki kā nekad. Čekas maisi, jaunā valdība (kuru varbūt apstiprinās, bet varbūt arī ne), kā arī jaunais Veselības aprūpes finansēšanas likums, kas ir tikpat pārsteigumiem bagāts kā Čekas maisi.
 
Jauno valdību gaida visi– cits ar bažām, cits ar cerībām, cits kā nenovēršamo likteni. Es gaidu jauno veselības ministru, jo veselība nudien ir joma, kurā ministra personībai, pasaules uztverei, zināšanām ir ietekme. Ierēdniecības institucionālai vēsturiskai atmiņai lielas nozīmes nav, jo Anda Čakša paspēja nomainīt trīs valsts sekretārus (pirms tam vēl vienu– Guntis Belēvičs), visu nozīmīgāko padotības institūciju vadītājus, pie kam dažus– vairākkārt. Andai Čakšai izdevies arī visus ārstus no ministrijas izsvēpēt: lai ar savām zināšanām nemaisās.