Svarīgākais, kas vēl ir jāizdara, kad sakārtota 72h soma
Karš klauvē pie durvīm, kaut trijās nedēļās cilvēki apraduši ar Ukrainas kara ziņām, nododas savai ikdienai – strādā, rūpējas par bērniem un tuviniekiem, izklaidējas, iet uz koncertu vai krogu – kā nu kurš.
Karš nenozīmē tikai traumas. Kara laikā cilvēki arī slimo. Kaut ziņas par notikumiem Ukrainā mums ir fragmentāras, no sarunām un sarakstes ar Ukrainas ārstiem var veikt vienkāršotus secinājumus:
- bērni kara apstākļos slimo vairāk - gan ar dažādām elpceļu un kuņģa-zarnu trakta infekcijām (tiesa, februāris un marts ir mēneši, kad ar dažādām vīrusu infekcijām ļaudis slimo vairāk, pie kam vīrusu sekvencēšana kara laikā nenotiek, un mēs nevaram zināt - cik liels ir Covid-19 īpatsvars šo infekciju vidū; Ukrainā ir daudz zemāka vakcinācijas aptvere kā pie mums), gan ar hronisku slimību saasinājumiem (arī bērniem ir hroniskas slimības - gan garīgas, gan somatiskas);
- ātrā palīdzība ir ierobežota darbībā, jo daudz resursus tērē ievainotajiem cilviliedzīvotājiem un karavīriem, ātrai palīdzībai nepietiek degvielas un fragmentāri - medikamentu. Atkārtošu - tā ir ļoti nopietna ziņa - ātrajai palīdzībai Ukrainā hroniski nepietiek degvielas, jo nav degvielas rezervju vai rezerves ir sabumbotas;
- slimnīcas dažkārt ir riskantāka patvērumu vieta par mājām - Ukrainā pēc vakardienas datiem bija pilnīgi vai daļēji iznīcinātas 117 slimnīcas, pie kam Mariupolē medicīnas darbinieki paņemti gūstā;
- ārsti un medicīnas personāls ir ļoti noslogots ar traumu ārstēšanu, viņiem nepietiek laika un resursu ārstēt hroniskas slimības un to saasinājumus.
KĀPĒC DANIELS PAVĻUTS UN VESELĪBAS MINISTRIJA KLUSĒ PAR VESELĪBU UN SLIMĪBU PROFILAKSI?
Latvijas valdības stratēģija ir nebiedēt tautu ar karu, jo NATO mūs pasargās. Bet Veselības ministrs klusē apzināti vai tomēr nezināšanas dēļ.
Labticīgi gribētos pieņemt, ka karš Ukrainā kā notikums ir tā šokējis Veselības ministriju, ka pat ministrs ir izkāpis no televizora un apzināti pagaidām vairās gan no publicitātes, gan kara draudu piesaukšanas (ļaunais mēdz materializēties), taču nozarē drudžaini pārskata dažādus trauksmes un reaģēšanas plānus, skaita ģeneratorus un degvielas rezervju bāku ietilpību, pie reizes plānojot - kurp kurš muks nepatikšanu gadījumā.
Rodas vēlme vilkt paralēles ar Covid-19 pandēmiju Latvijā. Meinstrīma politiķi, žurnālisti un sabiedrības influenceri atkārto tikai vienas un tās pašas frāzes, kur dominē karš un kara noziegumi, bēgļi, palīdzība Ukrainai un bēgļiem, sankcijas Krievijai un amerikāņu zvēresti neatdot ne collas NATO teritorijas. Principā tas viss ir pareizi, bet pamatuzstādījums - rūpēsimies katrs par savu veselību, tad visi kopā būsim drošāki - netiek pieminēts ne ar pušplēstu vārda.
Kad pirms diviem gadiem sākās Covid-19 epidēmija, un es aicināju ļaudis pievērst uzmanību savu hronisko slimību ārstēšanai, Ilze Viņķele man uzsūtīja savu toksisko draudzeni re:čekisti Ingu Spriņģi, kura ļoti centās piesieties katram manam vārdam, acīmredzami nespēdama paskatīties uz norisēm plašākā kontekstā. Tiesa, tagad - atskatoties uz 2 pandēmijas gadiem, mēs redzam, ka no Covid-19 mira vecāka gadagājuma cilvēki, kam bija hroniskas slimības - diabēts, hipertonija, dislipidēmija etc., proporcionāli ievērojami vairāk mira mazkustīgi un adipozi cilvēki, kā arī hroniski sirds asinsvadu un iekšējās sekrēcijas sistēmas slimnieki lielā mērā tādēļ, ka nepietiekami ārstēja savas hroniskās slimības. Latvija kļuva par līderi mirstībā no Covid-19, pie kam vidējais no Covid-19 mirušais latvietis izrādījās krietni jaunāks, taču mazkustīgāks nekā vidējais no Covid-19 mirušais zviedrs. Tas - atsaucei tiem, kas ņirgājās par zviedru modeli Covid-19 ierobežošanai. Zviedri neierobežoja sporta aktivitātes un iespēju ārstēties ambulatori vai stacionāros.
Arī kara apstākļos vislielākais dzīvības un veselības risks ir cilvēkiem ar hroniskām slimībām. Šobrīd, kamēr mēs dzīvojam relatīva miera apstākļos (es ceru un ticu, ka karš līdz mums neatnāks tiešā veidā), mums ir jārūpējas par savu un līdzcilvēku veselību. Ja NATO standarti nosaka medikamentu un medicīnas iekārtu (piemēram, insulīna un antibakteriālo līdzekļu) rezerves 3 mēnešu apjomā, tad tas nenozīmē tikai slimnīcu rezerves (arī tās mums ir nepietiekamas), bet arī rezerves katram cilvēkam.
Aicinājums katram, kas lieto medikamentus cukura diabēta, hipertenzijas, aritmijas, nieru slimības vai jebkādas citas slimības ārstēšanai ikdienā: padomāt par nelielu zāļu uzkrājumu - optimāli būtu trim mēnešiem. Tas īpaši attiecas uz cilvēkiem, kam zāles jālieto visu atlikušo mūžu, piemēram, asins koagulācijas novēršanai. Tas nav viegli, bet mans aicinājums Veselības ministrijai būtu - pārskatīt Ministru kabineta noteikumus, atļaut kompensējamos medikamentus iegādāties triju mēnešu rezervei, kaut atmaksājot rezerves iepirkumu pēc tam.
Televīzijā un portālos latviešiem māca sagatavot somu 72 stundām jeb 3 dienām. Medikamentus savu hronisko slimību ārstēšanai NATO valstīs ieteic uzkrāt trim mēnešiem. Ukrainas pieredze rāda - lielas rindas pie aptiekām, atsevišķas medikamentu grupas un atsevišķi medikamenti kara laikā kļūst par deficītu loģistikas un finansiālu problēmu dēļ (starp citu, man drošs informācijas avots no Pēterburgas ziņo, ka arī tur aptiekās izzūd atsevišķi medikamenti).
Viena no globālajām konsekvencēm, gatavojoties karam, nosaka - ieviesiet ne tikai savu privāto frizieri un ginekologu, bet arī pazīstamu aptiekāru un viņa telefonu ielieciet kopā ar citiem nozīmīgiem ļaudīm 72 stundu somā. Pabriks savā zīmītē ierakstīja valsts prezidenta telefonu (www.sargs.lv), es ierakstītu ne tikai savu draugu traumatologu un anesteziologu, bet arī tuvākās aptiekas vadītājas telefonu.
VECĀKA GADAGĀJUMA PACIENTIEM UN HRONISKU SLIMĪBU PACIENTIEM ŠOBRĪD NAV BŪTISKĀKA UZDEVUMA KĀ APMEKLĒT SAVU ĀRSTĒJOŠO SPECIĀLISTU
Šim padomam ir divas konsekvences. Pirmā ir konsultēties, monitorēt savu slimību, pārskatīt terapiju - kā jau sākumā minēju, Ukrainas pieredze rāda, ka kara apstākļos piekļūt pie ārsta būs grūtāk. Otrs iemesls ir - lūgt ārstu uz papīra uzrakstīt visus medikamentus, kas jālieto ikdienā un kādās devās. Bēgļi no Ukrainas, kas šobrīd ierodas Latvijā, dažbrīd ir neticami nezinoši par saviem medikamentiem, piemēram - stāsta, ka lietojot divas rozā tabletītes no rīta, bet vienu zilo - vakarā. Ļoti labs risinājums būtu papīra recepte kā kopija e-veselības receptei. Ja mūsu attiecības ar Austrumu kaimiņu vēl vairāk sasprings, ja mūsu informatīvajā telpā uzradīsies kaimiņzemes hakeri, tad pirmā pilnīgi noteikti sagrūs Andas Čakšas vārdā nosauktā, bezcerīgā e-veselība.
Slavenajā Pabrika 72 stundu somā es aicinu noteikti ielikt uz papīra izdrukātu informāciju par slimībām, ko ārstējat, un medikamentiem, ar ko ārstējaties. Ieraksts datorā vai mobilajā telefonā beigsies līdz ar elektrības ilgāku pārrāvumu.
Lieta, par kuru nerunā mūsu Veselības ministrija, ir post-traumatiskais sindroms, ko pārcieš vismaz ceturtdaļa no ļaudīm, kas lielākā vai mazākā mērā pabijuši karadarbības zonā. Latvijā joprojām ir zināma psihiatrijas stigmatizācija. Neapjaustā problēma ir depresija - tās prevalence jeb izplatība populācijā visdrīzāk ir krietni vien augstāka nekā diagnosticēts vai pat apjausts. Lielā mērā depresiju populācijā radīja Covid-19 un valdības haotiskā kovidomānija.
Par depresiju var liecināt noslēgtība, dzīvesprieka vai humora izjūtas trūkums, vienaldzības sajūta, nespēks, enerģijas izsīkums, vainas sajūta. Bet tai mēdz būt arī pavisam citas sejas, piemēram, ēstgribas trūkums, lēnīgums kustībās un domāšanā. Cilvēkam nākotnes perspektīvas sāk šķist drūmas vai fatālas, bet sēras par zudušo - nepanesamas. Nereti aiz ārējā brašuma un cinisma slēpjas trauslums un dziļš izmisums. Steigā un ikdienas nevaļā, īpaši spriedzes situācijā to var nepamanīt pat paši tuvākie. Par glābējzvanu te var kļūt kaut telefoniska saruna ar ģimenes ārstu, ja vien pacients neslēps savas izjūtas un satraukumu. Kautrēšanās lūgt palīdzību tieši šādā globālas trauksmes situācijā ir nevietā. Tuvinieku, draugu vai darba kolēģu centieni palīdzēt depresijas situācijā, saruna ar ārstu līdzinās glābšanas riņķim slīkstošajam, nevis jaukšanās privātumā. Latvijas iedzīvotāji mēdz izvairīties no antidepresantu lietošanas, pat ja nomokās ar vidēji smagu vai pat smagu depresiju vai trauksmi. Visiem, kam ir bijuši psihisku slimību simptomi, ļoti derētu kaut vai telefoniska konsultācija ar savu psihiatru (vai narkologu - pacientiem, kam ir atkarības problēmas).
TIEŠI ŠOBRĪD BŪTU JĀPĀRSKATA SAVI NEVESELĪGIE PARADUMI
Būtu labi jebkādu smēķēšanu un nikotīna lietošanu pārtraukt tūlīt. Tabakas industrijas uzvaras gājiens sākās 1. pasaules kara ierakumos. Zaldāti sēdēja ierakumos un smēķēja, tas skaitījās labais tonis. Visi kari ir palielinājuši smēķēšanu, alkohola un narkotiku lietošanu, pie kam karā cigaretei un šņabja krūzei parādās cita cena (piemēram - uztura paka). Tabakas un alkohola industrija vienmēr cenšas nopelnīt uz kara rēķina. Pat Ukrainas karā tabakas industrija bija gatava dāsni uzdāvāt 100000 paciņu ukraiņu karavīriem. Šobrīd tīmeklī atrodama informācija, ka krievu armijā karavīri saņem amfetamīna grupas preparātus, amfetamīns izraisa ļoti ātru pierašanu. Narkologiem, vismaz Krievijā pēc kara, būs daudz darba. Tiesa, ziņas par amfetamīna lietošanu Krievijas armijā jāuztver ar zināmu skepsi, jo pierādījumu tam nav (manā rīcībā).
Es aicinu visus, kam valdības kovidēmijas politizācija samazināja fiziskās aktivitātes, tūlīt atgriezties sporta nodarbēs. Nekas nav būtiskāks kā sportiskā forma vai fiziskā gatavība. Es nevēlos visus baidīt ar gariem pārgājieniem pa purvu un caur mežu Kurzemes virzienā, bet pierast pie staigāšanas derētu kaut no degvielas cenu kāpuma aspekta. Aicinu katru dienu veikt vismaz stundu garu pastaigu, ja ne skrējienu. Un aicinu katram nodarboties ar to sporta veidu, kas tuvāks un tīkamāks - vai tā ir nodarbe trenažieru zālē, joga vai fitness, peldbaseins vai sporta spēles.
Vakcinācijai ir nozīme. Visiem vecāka gadagājuma cilvēkiem (arī cilvēkiem ar hroniskām slimībām) derētu vakcinēties pret gripu kaut vai tādēļ, lai nedabūtu smagas komplikācijas, piemēram, sirds mazspēju vai infarktu kara apstākļos, kad ārstēšanas iespējas slimnīcās būs ierobežotas. Mans draugs, profesors Oskars Kalējs kā būtisko problēmu kara apstākļos redz stresa inducētas aritmijas, es šeit piebildīšu, ka šīs aritmijas ļoti bieži kombinējas ne tikai ar stresu, bet arī gripu. Ja Jums nāksies nonākt bēgļu gaitās Vācijā vai Apvienotajā karalistē, variet būt droši, ka tiksiet atkārtoti imunizēts arī pret masalām, garo klepu, difteriju un stingumkrampjiem, domāju, ka bez diskusijām saņemsiet vēl vienu balstvakcīnu pret Covid-19.
Ēšanai ir nozīme. Profesors Andris Skride Saeimā savlaicīgi ir uzsācis diskusiju par vārāmās sāls pārmērīgu lietošanu un metodēm kā valstiski sāls pārtēriņu ierobežot. Mani draugi smej, ka sāls pazušana no lielveikalu plauktiem korelējot ar Andra Skrides aktivitātēm, nu - lai tā būtu: lūdzu nepērciet sāli! Lūdzu izņemiet no savas 72 stundu somas sāli, mums sāls pietiek ar maizi, gaļu, sieru un citiem produktiem! Mums pietiek ar 1 gramu sāls dienā, Pasaules veselības organizācija saka - dienā ne vairāk par 5 gramiem, vidējais latvietis dienā apēd 10.8 g sāls un strauji virzās uz nieru mazspēju un augstu asinsspiedienu.
Vajadzētu samazināt cukura patēriņu, un padomāt - kā Jūsu uzturā palielināt šķiedrvielu un zaļumu īpatsvaru.
IESPĒJAMĀS TRAUMAS
Pieredze Ukrainā liecina, ka traumas galvenokārt ir no sprādzieniem un šķembām. Ir arī šauti ievainojumi - lode ieiet caur mazu atveri, bet otrā pusē izrauj milzīgu miesas gabalu. Mūsdienu kara ievainojums parasti nozīmē brūci, apdegumu un kontūziju vienlaikus - ļoti plašu audu bojājumu. Mūsdienu karš ir ieprogrammēts nenogalināt, bet ievainot - vairāki cilvēki aizņemti sniedzot palīdzību, lieli operāciju, ārstēšanas un rehabilitācijas izdevumi, valstij vēlāk jāuztur cilvēks ar invaliditāti.
Ievainojuma gadījumā būtiski ir - kad un kas Jums palīdzēs. Un atkārtošos - ātrā palīdzība kara apstākļos var nepaspēt. Latviešu militāristi ir neticami labi sagatavoti pirmās palīdzības sniegšanai, man šķiet, ka viņi sirdi masē un elpina tikpat labi kā profesionāļi. Pirmajā līmenī ievainotajiem palīdzēs militāristi, kas iznesīs līdz transportam, tad ar lielāko varbūtību ievainotais ar zaļi maskētu mašīnu nonāks teltij līdzīgā pārsiešanas punktā, bet no turienes - jau ar zeltaini sarkanu NMPD mašīnu - slimnīcā. Tās militāristu maskētās medicīnas mašīnas ir mazāk redzamas, lai pašas nekļūtu par mērķi, bet NMPD transports tik acīs-krītošs, lai tam dotu ceļu. Globālas konvencijas paģēr, ka uz ātrās palīdzības mašīnām nešauj. Tiesa, cilvēks, kas notrieca Malaizijas pasažieru lidmašīnu, bez sirdsapziņas ēdām var šaut arī uz ātro palīdzību.
Un tomēr - ne visur būs izpalīgi, ne uzreiz atbrauks neatliekamā palīdzība. Traumas gadījumā būtisks ir miers, siltums, pārsējs, šķidrums un atsāpināšana. Kā tam būt gatavam? Vienkāršoti tas nozīmē mājā un mašīnā nolikt lieku siltu drēbju kārtu, pie kam viegli uzvelkamu, pārsienamā materiāla komplektu (man ļoti patīk automašīnas aptieciņa, kurā ir folija sega, aptieciņu vajadzētu turēt mājās arī riteņbraucējam vai kājāmgājējam). Un tomēr - katram ir iespēja iegādāties vienu komplektu modernu pārsienamo materiālu.
Ja cilvēks ir ievainots, viņam vislabāk būtu dzert izotonisko šķīdumu. Šādu šķidrumu mēs varam nopirkt kā sporta dzērienu, un es ieteiktu mājās un mašīnā dažas pudeles sporta dzērienu glabāt. Tas neattiecas uz 72 stundu somu - tajā tiešām būtu jāatrodas 4.5 litriem ūdens (stresa apstākļos jālieto vismaz 1.5 litri ūdens dienā). Izotonisko sķidrumu jālieto traumas gadījumā, jo tas uzsūcas ātri - pat caur mutes gļotādu.
Man parasti ir līdzi ne tikai ambu-maiss ventilācijai, bet arī dažas ampulas stipru pretsāpju līdzekļu. Kara laikā runāt par pierašanu un atkarībām no atsāpinošiem medikamentiem nav īstais brīdis. Es domāju, ka katrs ārsts, māsa un fizikālās terapijas speciālists var atļauties savā rīcībā turēt tramadola tabletes un/vai fentanila plāksterus.
KATRAM SAVA APTIECIŅA
Tas nav nekas neparasts, ka iespējama kara gadījumā katrs veido plašāku aptieciņu nekā miera laikā. Es ticu, ka kara nebūs, bet ja būs - tad kara laikā netiks šauts uz civiliedzīvotājiem, netiks sagrautas slimnīcas un aptiekas, ceļi, tilti un hidroelektrostacijas. Un tomēr - šobrīd es aicinu katru cilvēku domāt par savu veselību. Nepārbāziet savu aptieciņu ar uzturbagātinātājiem līdzīgām tabletēm un mikstūrām, pseidomedikamentiem pret visām slimībām. ko Jums ikdienā reklamē, tāpat nepārbāziet ar padomjlaika atsaucēm - citramoniem un sirds pilieniem no Centrāltirgus. Pirmkārt, Jūsu aptieciņā ir jābūt tām zālēm, kuras Jūsu hronisko slimību ārstēšanai ir izrakstījis Jūsu ārsts, un mans padoms - rezerve trim mēnešiem.
Visdrīzāk aptieciņā ir jābūt arī aseptiskiem plāksteriem un antiseptiskam šķīdumam, lai apstrādātu sīkās brūcītes, jo ilgāku laiku pavadot ārā un neierastos apstākļos var gadīties tulznas un nelielas skrambas, kuras var kļūt par pietiekami platiem ieejas vārtiem strutainai infekcijai. Labi sargāt sevi ar piemērotiem apaviem un darba cimdiem.
Gan komplektējot savu mājas aptieciņu, gan 72 stundu somu, sākotnēji jādomā par savu bērnu un savu vecāku veselību. Ja nākas domāt par bēgļu ceļiem, allaž der atcerēties, ka Latvijā ierasts bērnus no 180 kilometru rādiusa vest uz Bērnu klīnisko slimnīcu gan dienas, gan nakts stundā, arī ar kaitēm un traumām, kas nav tik nopietnas, lai trauktos tālu ceļu naktī. Šis klasiskais palīdzības ceļš var aptrūkties, tādēļ bērna veselības riski būtu savlaicīgi pārrunājami ar pediatru vai ģimenes ārstu.
Bet pats galvenais - sargāt un saudzēt sevi, lai būtu gatavs palīdzēt sev pašam, savam tuvākajam, savam draugam, savam līdzcilvēkam un varbūt pat savam pretiniekam.