Jaunākiem iekšlietu sistēmas darbiniekiem ļaus nesportot un pieņemties svarā

Plašākam lasītāju lokam paslīdēja garām kāda satraucoša ziņa – 18. oktobrī Ministru kabinets atbalstīja noteikumu projektu "Grozījumi Ministru kabineta 2013. gada 28. maija noteikumos Nr. 288 "Fiziskās sagatavotības prasības Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu un Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonām ar speciālajām dienesta pakāpēm"", kas vienkāršoti nozīmēja prasību samazināšanu. Iemesls šim notikumam bija vienkāršs – nav iespējams nokomplektēt Iekšlietu ministrijas koledžās studējošo skaitu.

Vismaz 40% no jauniešiem, kas vēlētos būt policisti vai ugunsdzēsēji, nespēj nokārtot fiziskās sagatavotības prasības. Ministru kabinetā iesniegtā dokumenta sagatavotāji žēlojas, ka lielākā daļa reflektantu vispār nespēj noskriet trīs kilomentrus, bet daļa no tiem, kas pārguruši sasniedz finišu - nespēj iekļauties kaut kādos normatīvu skaitļos. Lai topošais policists, ugunsdzēsējs vai robežsargs tiktu pie viena punkta, viņam 3 kilometrus vajadzēja noskriet 16 minūtēs 30 sekundēs, un tas nebija pa spēkam - atkārtošos - 40% reflektantu. Šo rindu autors pārbaudīja - nekādu problēmu ātrumam 5 minūtes kilometrā.

Iekšlietu ministrijas ierēdņi pavaddokumentā žēlojas, ka sliktie rezultāti krosā esot saistīti ar fiziskās sagatavotības nodarbību mazo stundu skaitu skolās un to, ka fiziskās sagatavotības programmas saturs vispārējās izglītības iestādēs esot vērsts uz komandu spēlēm, kustību mākslu un fiziskām aktivitātēm telpās, bet pārlieku maz laika tiekot atvēlēts āra fiziskajām aktivitātēm, izturības treniņi vispār netiekot praktizēti.

Un Ministru kabinets ar vieglu rokas mājienu izlemj, ka reflektantiem būtu jāskrien par 30 sekundēm lēnāk. Patiesībā ar vienu rokas mājienu prasības samazinātas arī visiem jaunākiem iekšlietu sistēmas darbiniekiem - tagad viņi drīkst pieņemties svarā, skriet lēnāk un sportot - nemaz.

Dažas pārdomas. Tiek reflektanti, kas gatavojas kļūt par policistiem, ugunsdzēsējiem vai robežsargiem, taču ir fiziski labāk sagatavotie no jauniešiem, viņi taču nojauš, ka nāksies ātri kāpt pa ugunsdzēsēju trepēm, skriet gar robežu pakaļ kontrabandistam vai vismaz mukt no apbruņota bandīta. Ja robežsargu koledžas iestājpārbaudījumos ļoti vāja fiziskā sagatavotība ir 40% jauniešu, kāda tad tā ir starp topošajiem pavāriem un grāmatvežiem? Pajautāju militāristiem - arī viņi žēlojās, ka jaunieši, kas vēlas savu dzīvi saistīt ar militāro dienestu, esot vārgi un fiziskā sagatavotība īpaši samazinājies pēdējo divu gadu laikā.

Te nu nonāku pie otra būtiskā šīs satraucošās ziņas aspekta - kaut arī Latvijas Saeima ir atlikusi Valsts aizsardzības dienesta likumprojektu un citus rekrutēšanas reformai paredzētus likumu grozījumus, jo, iespējams, tie ir radīti priekšvēlēšanu gaisotnē un ir nepilnīgi, bet agri vai vēlu mēs pie Latvijas militāro spēku paplašināšanas nonāksim, manuprāt likums par obligāto militāro dienestu spēkā stāsies. Taču šos likumus skatoties, pirmais satraukums šķiet - pateicoties mājsēdei un kovid-mazkustības pandēmijai Latvijas zēnu vidū šobrīd 32% ir liekais svars vai aptaukošanās, bet vairāk nekā piektajai daļai - dažādas veselības problēmas, kas var apgrūtināt dienestu armijā. No politiķiem esmu dzirdējis atrunas, ka visi tie jaunieši - ar lieko svaru, mazkustīgie un hroniski slimie būtu jāsūta uz alternatīvo militāro dienestu - piemēram, ugunsdzēsības un glābšanas dienestā, bet tieši šajā dienestā ļoti liela nozīme ir fiziskai sagatavotībai. Ukrainas pieredze liecina, ka tieši glābējiem ir visvairāk rūpes Krievijas agresijas apstākļos - īpaši - kad pilsētās krīt raķetes vai artilērijas šāviņi.

Pirmais darbs, kas būtu veicams jaunajai Saeimai, ja nu tiešām tās mērķis ir nokomplektēt armiju ar jauniesaucamajiem, būtu nodrošināt katru dienu katram Latvijas skolēnam vismaz vienu stundu fiziskās aktivitātes vai sporta nodarbību. Vēl vairāk - šīm nodarbībām būtu jātiek uzskatītām par Latvijas valsts drošības jautājumu un jānovirza kaut nedaudz līdzekļu no aizsardzībai paredzētajiem 2.5% no IKP.

Katru reizi, kad dažādās auditorijās runāju par to, ka šobrīd - pēc kovid-pandēmijas un Ukrainas kara laikā, mums jauniešiem jānodrošina ikdienas fiziskās aktivitātes, jo mums ir vajadzīgi veseli bērni, vesela nācija un veseli Dzimtenes sargi, atrodas vaimanātāji ar diviem galvenajiem argumentiem:

• nedrīkst palielināt sporta stundu skaitu skolā, jo jau tāpat bērniem esot pārlieku liela slodze;

• sporta zāles esot aizņemtas ar visādiem pulciņiem un sporta skolu audzēkņiem, tādēļ skolas bērniem vietas nepietiek.

Vienkāršotās atbildes - fiziskās audzināšanas stundas (kā sauca senāk) vai sporta nodarbības ļoti palīdz bērniem uzlabot sekmes, īpaši uzlabo kognitīvās spējas, vienlaikus samazina smēķēšanu, alkohola vai narkotisko vielu lietošanu, un uzlabo bērnu psihisko veselību, ko drausmīgi ietekmēja mājsēde. Otrs arguments - vairāk nodarbību ārā - mežā, parkā, uz riteņbraucēju celiņa, slēpošanas trasē. Somijā un Norvēģijā katram skolēnam vismaz 2 stundas nedēļā ir sporta stundas ārā - jebkuros laika apstākļos. Mēs tagad ar skaudību varam paraudzīties ne tikai uz skandināvu bērnu veselības rādītājiem, bet arī globālajiem lielā sporta sasniegumiem.

Česlav Batņa! Es ceru, ka Tu izlasīji šīs rindkopas. Ja nu mana informācija ir pareiza, ja Tu no Ādažu vidusskolas direktora pārtapsi par Izglītības ministru, es Tev pirmajā dienā atgādināšu Tavas agrāk paustās rūpes par bērnu peldētapmācību, izturības treniņiem un komandas sporta veidu attīstību. Latvijas valsts drošība lielā mērā ir Izglītības ministra pārraudzībā. Un Tev nāksies atjaunot kontrolskaitļus bērnu fiziskajā sagatavošanā.