Tuvojas ceturtais maijs, kurš kalendāra ieguvis sarkanu krāsu. Jā, pirms 33 gadiem okupācijas varas augstākais likumdevējs – Latvijas PSR Augstākā padome pieņēma deklarāciju par Latvijas Neatkarības atjaunošanu.
Šodien var teikt, ka maijā noslēdzās masveidīgākās (230 tūkst.) sabiedriskās organizācijas- Latvijas Tautas frontes vairāk kā divu gadu gājums pretī uzvarai. Citiem vārdiem fronte bija Latvijas parlamentārās iekārtas placdarms, tramplīns nākamajām partijām un viņu līderiem. Lai pierādītu, ka neatkarība ir visas tautas griba, LTF 1990. gada 21.aprīlī Rīgā, Daugavas stadionā sasauca Vislatvijas tautas deputātu sapulci. Tā pulcināja jaunievēlētā parlamenta deputātus un visu līmeņa vietējo padomju deputātus. Jābilst, ka viņi visi bija guvuši vēlētāju atbalstu. Lai kļūtu par tautas priekšstāvi, kā minimums katram kandidātam, tobrīd bija jāsavāc simts vēlētāju paraksti, atbilstoši 1922. gada vēlēšanu likumam. Stadionā sanākušiem, katram ar parakstu bija jāapliecina Aicinājums Augstākajai padomei balsot par neatkarības atjaunošanu. No 8086 deputātiem, tikai 47 bija pret. Daļa no Aicinājuma teksta tika iekļauta Neatkarības deklarācijā. Šis konstitucionālais tiesību akts bija unikāls- atļāva darboties diviem pretstāvošiem likumiem. Tā bija Latvijas Satversme un Latvijas PSR Konstitūcija. Deklarācijas divējādā daba izpaudās tādējādi, ka tā atcēla 1940. gada Saeimas lēmumu par iestāšanos PSRS, bet neatcēla lēmumu par padomju varas nodibināšanu Latvijā. Var jautāt- kāpēc? Ja atceltu šo okupācijas varas tiesību aktu, jaunievēlētā Augstākā Padome sevi pasludinātu ārpus likuma.
Pagājušajā piektdienā Zinātņu akadēmijas Franču zālītē notika pasākums “ 1990. gada Tautas sapulcei 33”. Kādreizējais LTF referents, Vācbaltu biedrības atjaunotājs, 99 gadīgais Jānis Danoss visiem dāvāja 1926. gadā A. Gulbja izdevniecības atjaunoto Satversmes kabatas formāta grāmatiņu. Kaismīgi tika debatēts par Neatkarības atjaunošanas juridiskajiem līkločiem un par Tautas frontes tapšanu pēc komunistu ierosmes. Par to vairākiem desmitiem Tautas sapulces dalībniekiem, konferencē, atgādināja kādreizējais Pilsoņu kongresa delegāts. Te, kā tautfrontietis gribu bilsts, ka man bija mazsvarīgi un arī nepievērsu īpašu uzmanību, kas rosinājis veidot sabiedrisko kustību. Atgādināšu, ka Pilsoņu kongress tapa vēlāk. Par Daugavas stadionā notikušā nozīmīgumu, saietā atgādināja bijušais AP deputāts Stefans Rāzna: `` Mums bija tikai četru balsu pārākums pār Interfrontes atbalstošajiem spēkiem. Tieši šis, 21. aprīlī pieņemtais, Aicinājums svārstīgajiem lika padomāt.`` Tālāk eksdeputāta teiktajam nostalģiski jāpiekrīt, ka AP laikos likumi tapa Augstajā namā, deputātiem karsti strīdoties. Jā, tie tapa ar pieaicināto atbalstu. Pats esmu bijis šādu diskusiju dalībnieks. Jāpiekrīt Rāznas kunga teiktajam, ka šodien tautas priekšstāvji, vairums gadījumos, kļūst par ierēdņu sagatavoto, Ministru kabinetā apstiprināto likumprojektu paklausīgajiem izpildītājiem, Saeimas namā, spiežot pogas. Kā negatīvu piemēru, atgādināšu C-19 laikus, kad MK izmantoja ”Ārkārtas situāciju”, izdodot noteikumus, kuriem varētu piešķirt apzīmējumu “bezjēdzīgi”. Kāds cits tautietis, kuram saknes Amerikā, par pandēmijas laikiem Latvijā, teica, ka te bijuši cilvēktiesību pārkāpumi.
Kāds bijušais Rīgas pilsētas Kurzemes priekšpilsētas deputāts konferencē padalījās ar savām izjūtām. Viņš šajos 33 gados- no liela optimista kļuvis par piesardzīgu pesimistu. Pamats viņam ir.
Kāds cits dalībnieks savā ziņojumā pauda viedokli, ka Latvijā, laikā no 1920. gada jūnija līdz 2020. vasarai, bijušas divas agresīvas reformas. Pirmā, Satversmes Sapulces pieņemtā Agrārā reforma un pirms trim gadiem 13.Saeimas akceptētā Administratīvi teritoriālā reforma (ATR). Par pēdējo gan ziņotājs pauda, ka tā bijusi vardarbīga robežu pārbīde, neievērojot Eiropas Pašvaldību hartas 5. pantu. Likumdevējam vajadzētu respektēt savulaik ratificēto tiesību aktu!
Par pirmo reformu, divi I Saeimas deputāti, vācbalti, iesniedza sūdzību Tautu Savienības sekretariātam par minoritāšu tiesību neievērošanu. Reformas gaitā cieta, bez pieskatītāja palikušās, muižu ēkas, kuru akmeņi un ķieģeļi pārceļoja uz topošajām jaunsaimniecībām. Pat netika žēlota Bermonta izdemolētā Rundāles pils. Bija plāns to nojaukt un ķieģeļus izdalīt zemniekiem. Daudzas holandiešu podiņu krāsnis mājvietu atrada skolotāju dzīvokļos, bet trīs tika pārvestas uz Valsts prezidenta apartamentiem Rīgā. Bija arī ieguvumi. Pirmām kārtām vairāk kā 140 tūkst. bezzemnieku, kuri kļuva par kārotā zemes gabala īpašniekiem. Pamatā viņi bija tie, kas Latvijai sarūpēja vairāk kā 8 tonnas zelta rezerves.
Vai ar šādiem rezultātiem var lepoties pēdējā reforma? Par normu kļuvusi situācija, ka lauku iedzīvotājiem jādzīvo stresā- vai bērniem tuvumā būs skoliņa, vai slimajiem būs iespēja ārstēties slimnīcā? Par administratīvi teritoriālo reformu Latvija izpelnījusies Eiropas Padomes Vietējo un reģionālo kongresa Viseiropas Asamblejas aizrādījumu un lūgumu neizsludināt to. Ne visai pozitīvā gaismā pieminēta LR valdība un Valsts prezidents E. Levits, kurš tautas vārdā paraksta likumu, neievērojot daļu iedzīvotāju vēlmes. Jā, esam kļuvuši par sava veida pirmrindniekiem. Sitam pušu grieķus, kuri 2010. gadā, ekonomiskās krīzes laikā, pašvaldību skaitu samazināja trīs reizes. Mēs bāleliņi, padsmit reižu un pie tik plašas teritorijas. Nevienam nerūp, ka 333 teritoriālās vienības (tā sauc pagastus) palikušas bez pārstāvniecības jaunajās novadu domēs. Te gan Egils Levits teic: “Nodibināt demokrātiju ir vieglāk nekā uzcelt tiesisku valsti.” Teikšu, ka nav ne viens , ne otrs aspekts. Par ATR tiesiskumu, pat Satversmes tiesa ir aizrādījusi, ka nav ievērots valsts pamatlikuma 1. un 101. pants.
Sanākušo sakarsušos prātus, piektdien centās mierināt 14. Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldību komisijas priekšsēdētāja Daiga Mieriņa. Viņa solīja, ka Saeima šogad izstrādās metodiku, lai izvērtētu reformas guvumus un zaudējumus. Vietā piesaukt, kādreizējā Tautas frontes priekšsēdētāja, Daiņa Īvāna vārdus:” Vēsture jau nebeidzas muzejos, tā turpina tapt ik dienas. Mūsu pašu rokās ir to veidot, vai sapurgāt.” Laikā, kad tauta iet mazumā, pēdējais brīdis atjaunot ticību Latvijas valstij. To var cilvēki, kuri paši vēlas dzīvot latviskā vidē, kurā negods apzagt tautieti un klausīties melus.
Māris Niklass, viens no 8086 deputātiem, kurš 1990. g.21.aprīlī parakstīja Aicinājumu.
