Referendums par eiro ieviešanu opozīcijas partijām ZZS un Saskaņas centrs varēja būt brīnišķa iespēja paskatīties, kā valdošās partijas trāpa tas pats bumerangs, kuru tās savulaik lietoja, kad vēl pašas bija opozīcijā.
Draudi rīkot referendumu vai referendums savulaik bija viens no iecienītākajiem Vienotības ieročiem. Taču opozīcijas partijas gan savstarpējas nesaprašanās dēļ, gan apsverot dažādus ieguvumus un zaudējumus, no domas kļūt par referenduma karognesējām atteicās, nospieda uz bremzēm, un tautas nobalsošanas procesa iekustināšanai nepieciešamie
34 Saeimas deputātu paraksti netika savākti.
Teikt artodieviņ referendumam pagaidām vēl īsti nevar, jo ir Latvijā pāris niknu ļaužu grupu, kas centīsies ko nebūt organizēt un vākt pilsoņu parakstus, taču viegli tām neklāsies. Pretinieks ir pārāk varens – kā ceļarullis. Par eiro ieviešanas sludinātājiem uzstājas solīdi kungi uzvalkos, sniegbaltos kreklos, ar dārgiem pulksteņiem uz rokām, kas izcili apguvuši oratorprasmi pūderēt smadzenes lielām ļaužu masām, kuru rīcībā ir milzīgi administratīvie resursi, kuriem ir atpazīstamība un reitingi, mediji un represīvās iestādes un pa virsu kā katliņam vāciņš vēl arī divi miljoni eiro Eiropas Savienības naudas eiro ieviešanas propagandēšanai. Pašreizējais un bijušie premjeri, bijušie ministri un pašreizējie ministri, bijušais Latvijas Bankas prezidents un pašreizējais stāsta, kādus tik labumus nenesīs iestāšanās eirozonā – algu, pensiju, investīciju, kredītreitingu augšanu, kam līdzi celsies arī ilgtspēja, drošumspēja un citas spējas, dzimumspēju ieskaitot. Lai nu tā būtu, lai no valdošo vīru mutes Dieva ausī! Gaidīsim visi ar maisu, ka 2014. gada 1. janvārī kopā ar eiro no debesīm kritīs ceptas vistas un rauši.
To, kas būs nākotnē, mēs vēl redzēsim, taču nelāgi, ka eiro kontekstā tik cītīgi tiek revidēta un pārrakstīta nesenā vēsture. Būsit jau ievērojuši, ka Dombrovskis, Vilks, Repše, Rimšēvičs, Zīle un virkne valdošajiem pietuvināto cītīgi atkārto vienu frāzi: «Iestājoties ES, Latvija uzņēmās saistības iestāties eirozonā.»
Viņiem tā šķiet, ka Latvija automātiski kaut ko uzņēmās, varbūt viņi uzņēmās, bet tauta nav balsojusi par Latvijas iestāšanos eirozonā. 2003. gada 30. septembra tautas nobalsošanas jautājums skanēja: «Vai jūs esat par Latvijas dalību Eiropas Savienībā?» Tur nebija klāt nekādu piebilžu par kādām saistībām, pat sīkiem burtiem nebija, un par eiro tur nebija ne vārda.
Premjeru un citus eirogribētājus var saprast – negribas viņiem referendumu, jo tad nāksies iespringt un meklēt vairāk naudas, jo ar diviem miljoniem nepietiks; būs jāsarkst, jāstostās un jātaisnojas Briseles kabinetos, kāpēc eirozombēšana nenorit gludi. Sakramentālais sauklis par Latviju, kas, iestājoties ES, uzņēmusies nomainīt latu ar eiro, ir daudzu politiķu un amatpersonu pagātnes notikumu interpretācija, viedoklis, gribētā uzdošana par esošo. Tā ir arī viņu izpratne par tautas prāta spējām un tās vietu pie ratiem. Taču intensīvais šā saukļa lietojums jau ir sasniedzis to līmeni, ka daļa sabiedrības to jau sāk uztvert kā aksiomu. Nule LTV ziņu raidījumā bez kādiem «eksperti uzskata», vai «premjers uzskata» jau skanēja: «Iestājoties ES, Latvija uzņēmās saistības iestāties eirozonā.» Ir noticis kaut kas līdzīgs kā Džordža Orvela grāmatā 1984, kur Okeānijas Patiesības ministrijas ierēdņi katru dienu iet uz darbu un pārraksta vēsturi, lai tā atbilstu aktuālajai valdošās partijas līnijai. Tā no vēstures tiek izsvītroti cilvēki, kas kādreiz bijuši godā, bet krituši nežēlastībā, tiek izsvītroti vai pārtaisīti notikumi. Kā tas gadījies, kā ne, no mūsdienu Latvijas vēstures jau izsvītrots Satversmes tiesas priekšsēdētājs Gunārs Kūtris, kurš ir autoritatīvākais konstitucionālo tiesību eksperts valstī. Viņš, starp citu, nemaz ne tik sen sacīja, ka tauta nav nobalsojusi par eiro un referendumu vajadzētu. Bet mūsdienu Patiesības ministrijai ir daudz vieglāk nekā Orvela 1984. gadā – ar datora peli var iekrāsot Kūtri un nospiest taustiņu Delete. Un viss – Kūtra vairs nav.
Tajos birojos, kas apgūst divus ES miljonus un citus varas iedalītus resursus propagandai, zirgojas par vientiešiem, kuriem var iestāstīt kādas pasakas vien grib. Vēl mazliet atprātošanas, un viens miljons simt divi tūkstoši sešsimt astoņdesmit Latvijas pilsoņu būs pilnīgi aizmirsuši, par ko bija balsošana pirms desmit gadiem.
Ja nākamgad ar eiro kaut kas noies greizi, ja neiestāsies pārlaime, atkal vajadzēs nelielas korekcijas pagātnes notikumos – lai nākamgad neviens neatcerētos, ko Dombrovskis un Rimšēvičs solīja šodien.