Cenšoties attaisnot lielās ļaužu masu cerības uz kaut ko jaunu, nebijušu un varbūt labāku politikā, eksprezidents Valdis Zatlers ir manifestējis jaunu partiju, kas sauksies Zatlera Reformu partija.
Ko īsti šī partija reformēs – tas pagaidām ir noslēpums, ko Zatlers neatklāj. Kad viņam televīzijas intervijā uzdeva šādu jautājumu, viņš sāka stāstīt, ka iestājas par to, lai sabiedrībai būtu zināmi plašsaziņas līdzekļu īpašnieki. Tās tad ir tās reformas? Jāteic, plašsaziņas līdzekļu īpašnieki galvenajos vilcienos jau tāpat ir zināmi. Ja nu vienīgi varētu būt kādi jautājumi par žurnāla Ir patiesajiem naudas devējiem.
Ja cilvēks liek savu uzvārdu partijas nosaukumā, tad viņš, ļoti iespējams, sirgst ar lielummāniju, kas iedomā sevi par vadoni un kultivē savu personības kultu. Cerams tomēr, ka Zatlers vēl nav sasirdzis un uzvārda likšanai nosaukumā ir gluži pragmatiski motīvi. Jo, raugi, ir sanācis tā, ka savulaik Vienotība ar Zatlera rokām uzspieda Saeimai grozīt vēlēšanu likumu, lai vairs nedarbotos lokomotīves princips. Tagad, dibinot savu partiju, Zatlers sāpīgi cieš no paša mestā bumeranga – viņš varēs kandidēt tikai vienā vēlēšanu apgabalā no pieciem. Bet kā vēlētāji lai orientējas partiju mežā, kā viņi zinās, par kuru listi balsot, ja tajā ar pirmo numuru nebūs Valda Zatlera? Viens no variantiem ir ātri atrast vēl četrus Valdus Zatlerus un ierakstīt tos, taču, tā kā Zatlers nav nemaz tik ļoti izplatīts uzvārds, to laikam nav iespējams paveikt. Tātad jāliek vien savs uzvārds nosaukumā, lai vēlētājs neapmulst un nesajauc eksprezidenta partiju ar kādu citu.
Jaunās partijas manifestā nosaukti desmit principi «gudri pārvaldītai Latvijai», ko jau var uzskatīt par pirmo šā spēka programmatisko dokumentu. Lielākā šā dokumenta vērtība ir nevis tas, kas tajā ir, bet tas, kā tur nav. Zatlers ne ar vienu vārdu nav pieminējis oligarhus! Tā ir patīkama atšķirība no Vienotības, kuras politikas pamats patlaban ir lēkāt, mēdīties un apsaukāties: «Oligarhi, oligarhi, oligarhi!» Zatlers vismaz tik zemu stila ziņā nenolaižas.
«Vienkārši, skaidri un vienādi spēles noteikumi visiem bez izņēmuma. Par savu un bērnu labklājību un veselības aprūpi nodokļu maksātāji lemj atbildīgi un patstāvīgi. Godīga konkurence un vienādi noteikumi Latvijas zemniekiem un uzņēmējiem gan Latvijā, gan Eiropā ir valsts nacionālās intereses,» lūk, daži citāti no Zatlera Reformu partijas manifesta. Gludi, pareizi un brīnišķīgi! Kurš gan teiks, ka spēles noteikumiem jābūt sarežģītiem un duļķainiem, bet konkurencei jābūt negodīgai? Diemžēl politologi, lasot šīs frāzes, var kaut vai stundām pētīt tās ar lupu – tik un tā nevienā vietā neizdosies atrast ko tādu, kas ļautu spriest par jaunās partijas turpmāko virzienu un vietu politiskajā spektrā. Kas ir Zatlera Reformu partija – labēja, kreisa, nacionālistiska, komunistiska? Jebkurš un jebkādi noskaņots vēlētājs piekritīs ikvienam no desmit principiem, jo tie der vienlaikus jebkam un nekam.
«Visi ir mūsējie, kas stāv un krīt par Latvijas valsti, tās cilvēkiem un godā latviešu valodu,» pauž Zatlers. Nu bet protams! Protams, ka tie, kas nestāv un nekrīt, nav nekādi mūsējie.
Programmatiskos dokumentus līdz rudenim vēl var saradīt kaudzēm un pielabot, lai tie izskatās solīdi, taču jaunajam spēkam ir viena daudz būtiskāka problēma par manifestiem. Zatlers ir viens un vientuļš. Tik vientuļš, ka gluži vai paliek žēl. Vesela plejāde potenciālo jaunās partijas biedru, sabiedrībā pazīstamu iespējamo Zatlera nākamo līdzgaitnieku nemaz nesteidzas viņam pievienoties. No kā Zatlers tagad lipinās savu partiju, ja tajā nebūs Jāņa Maizīša, Andra Guļāna, Mārtiņa Bondara un citu personu, uz kuru līdzdalību pasākumā gan jau Zatlers bija cerējis. Nevienā partijā nealkst iesaistīties arī politiskā atombumba ar neiedomājamo potenciālo enerģiju – Inguna Sudraba. Katram ir kādi savi plāni, kuros neietilpst steigties ar kandidēšanu uz pašu nepopulārāko institūciju – Saeimu. Iebāzt savu galvu partiju politikā – tas taču ir tik riskanti, jo var sasmērēties uz mūžiem, pazaudēt savas profesijas kolēģu cieņu, kļūt par apsmieklu publikas acīs. Būt, piemēram, juristam – tas ir ilglaicīgi, bet būt politiķim – tas ir kā sēdēt mugurā vērsim: ir stingra garantija, ka nāksies lidot ar seju dubļos. Tie aizkadra polittehnologi, kas Zatleru skubināja uz iešanu partiju politikā, ir viņu uzmetuši vai paši pārrēķinājušies, domādami, ka pietiks uzcelt Valdi baltā zirgā un līdzāsjājēji paši uzreiz pieteiksies.
Zatlers pilnvērtīgu kadru trūkumu cenšas kompensēt, ar skumju smaidu aicinādams nākt visiem labajiem un stāties viņa partijā, kad tā tiks dibināta – 23. jūlijā. Taču var gadīties, ka atnāks nevis labie, bet citu partiju atkritējmušas, kas jaunajā spēkā saskatīs medus kluci, pie kā pieplakt. Var gadīties, ka jaunajā partijā gribēs iestāties arī tādi ļaudis, kas, braukdami sabiedriskajā transportā, nedaudz ož pēc urīna.
Zatleram līdz rudenim vēl ir iespējas, taču ar katru dienu to būs aizvien mazāk. Katra diena, kurā viņš liek vilties tiem, kas uz viņu cer, pamazām pārveido viņa tēlu. Un ne uz to labāko pusi – varoņtēls pārtop par komisku personāžu.