Saeimā joprojām turpina darboties dīvainā parlamentārās izmeklēšanas komisija, kas pēta valsts nozagšanas pazīmes un pirmstiesas izmeklēšanas kvalitāti sen izbeigtajā kriminālprocesā Nr. 1680000911 jeb tā saucamajā oligarhu lietā, kā to labpatīk dēvēt vienai daļai politikas censoņu. 27. novembra komisijas sēdē jau pašā sākumā atkal ar nekorektiem izlēcieniem izcēlās komisijas loceklis, deputāts Andrejs Judins, kurš piepaceltā balsī un kašķīgā tonī aicināja komisijas vadītāju Ingunu Sudrabu neļaut uzaicinātajiem izteikties, bet uzreiz sākt viņu iztaujāšanu. Sudraba palika pie uzskata, ka cilvēkiem tomēr jādod iespēja paust viedokli. «Par ko?» nepatīkami uzbrūkoši vaicāja Judins. Kad Sudraba sacīja, ka vārds uzaicinātajiem tomēr jādod, atkal piepaceltā balsī vaicāja: «Par ko?»
Citā komisijas sēdē iepriekš, kur uzstājās žurnāla Ir pārstāves, Judins nemaz neiebilda, ka viņas ilgi un dikti stāsta savas fantastiskās versijas par it kā notikušu plašsaziņas līdzekļu ietekmēšanu. Bet, kad tika iztaujāts bijušais Dienas menedžeris Uldis Salmiņš, Judins pat metās Salmiņa vietā izklāstīt to, ko grib dzirdēt, un menedžerim atlika tikai māt ar galvu, ka piekrīt Judina paustajam. Par kādu gan tur vēlēšanos noskaidrot patiesību var runāt, ja komisijas loceklis zina labāk par iztaujājamajiem, kas viņiem jāsaka?
Tik tiešām ir grūti saprast, par ko vispār stāsts, par ko ir šī komisija, jo laikam vienīgais tās izveidošanas mērķis ir dot Judinam priekšvēlēšanu tribīni, lai viņš varētu uzmesties par pēdējo pareizākās patiesības paudēju un partiju Kustība Par!. Un varbūt arī Vienotību, kuras frakcijā Saeimā viņš joprojām ir. Jo nevar taču būt, ka pirms septiņiem un vairāk gadiem, kopumā vairāk nekā trīs gadu garumā, viesnīcā Rīdzene notikušajās Aināra Šlesera sarunās ar citiem cilvēkiem nav pieminēti vai sarunās piedalījušies kādi Vienotības politiķi. Tas, ka viņu tur nav, jau liecina, ka publikai ar mediju starpniecību pasviesti kādi rūpīgi atlasīti sarunu fragmenti. Lai gan nav jau arī īsti zināms, vai šīs sarunas vispār ir īstas.
Uz komisijas sēdi bija aicināts arī Ventspils mērs Aivars Lembergs, taču sēde notika tieši tajā laikā, kad viņam jābūt tiesas sēdē. Ir kaut kā tā, ka Lembergs nevar būt vienlaikus divās vietās vai teleportēties no tiesas Abrenes ielā uz Saeimu Jēkaba ielā un atpakaļ.
Tikmēr parlamentārās izmeklēšanas komisijā uzaicinātais Lattelecom valdes priekšsēdētājs Juris Gulbis centās paskaidrot, ka viņam nav nekāda sakar ar kriminālprocesu, kurā viņam nav nekāda statusa un par ko viņu neviena tiesībsargājošā iestāde nav pratinājusi. Jā, Šleseru viņš pazīst, jo Šlesers bija ministrs, tāpēc loģiski, ka ar Šleseru bija ko apspriest - piemēram, Lattelecom attīstības iespējas.
Bijušais laikraksta Diena galvenais redaktors Guntis Bojārs apgalvoja, ka nav ticies ar Andri Šķēli un Roulendu ģimeni, pildot galvenā redaktora pienākumus. Atbildot uz deputāta jautājumu, pauda uzskatu, ka netika novērota tieša publikāciju satura ietekmēšana. Taču jutis mediju ietekmēšanas mēģinājumus ar centieniem atsevišķas personas izslēgt vai piesaistīt koncernam Diena. Arī Bojārs uzsvēra, ka nav nopratināts saistībā ar tā dēvēto oligarhu krimināllietu. Turklāt viņa apgalvojumi un pieņēmumi nav balstīti uz faktiem, bet uz «iekšējām sajūtām».
Ir jau gan pagalam amizanti, ka izmeklēšanas komisija klausās Bojāra, Salmiņa, Nellijas Ločmeles un citu bijušo Dienas koncerna darbinieku stāstus par saviem piedzīvojumiem darba tirgū. Runa ir par privātu koncernu, līdz ar to par kādu mediju ietekmēšanu vispār var būt runa? Saprotams, ka uz medijiem nepārtraukti kāds kaut ko cenšas spiest, mediji tāpat spiež uz politiku. Medijiem vienā brīdī mēdz būt vieni īpašnieki, citā brīdī jau citi. Tā notiek. Kas no tā?
Ja runāt par mediju sagrābšanu un nozagšanu, tad tas notika nevis pirms septiņiem gadiem, bet pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākumā, kad pašreizējais ekonomikas ministrs Arvils Ašeradens un pašreizējā politiķe Sarmīte Ēlerte sagrāba ar citu cilvēku pūlēm un par valsts naudu izveidoto laikrakstu Diena. Lūk, tā gan bija ietekmēšana, tam laikam raksturīgā prihvatizācija un izreiderēšana!
Ja šai komisijai vispār ir kas nopietns noskaidrojams, tad tas ir, kādā veidā, kas ir izzadzis un noplūdinājis medijos KNAB slepenus operatīvus materiālus. Tas ir noziegums. Ja oligarhu sarunās ir kas amorāls, tad, pirmkārt, nešķīsti ir tas, ka viens politiski ekonomiskais grupējums ir vairākus gadus izmantojis KNAB, lai izspiegotu savus konkurentus.
Bet deputāts Judins laikam ir izmeklēšanas komisijā ar konkrētu misiju - nodarboties ar destrukciju un komisijas vadītājas diskreditāciju. Viņš to dara gan komisijas sēžu laikā, gan plašsaziņas līdzekļos, gan izplatot tendenciozu informāciju interneta sociālajos tīklos. Viņš raksta sūdzības instancēm, apšauba Sudrabas pielaidi valsts noslēpumam, piesienas formulējumiem sēžu protokolos un tādā garā. Judins ir sajuties varens, bet franču un krievu revolūcijās jau ir bijis tā, ka iepriekš necili juristi piepeši nonāk pašos valsts varas augstumos. Ja mazai personai tiek nesamērīgi liela vara, tad nekas labs nevar sanākt. Judins traucē komisijai, bet pēc tam visu atbildību par komisijas mazauglīgajiem rezultātiem uzgrūdīs Sudrabai.
