Aizvadītais gads ir bijis vardarbības pandēmijas gads. Dažādos pasaules nostūros dažādu iemeslu un ieganstu dēļ ļaudis ir masveidā izgājuši ielās, klieguši, demolējuši un kāvušies.
Ir valstis, kur ir zvērīgs karš, kur tiek lietoti nevis vairs mieti un „Molotova kokteiļi”, bet smagā artilērija un aviācija.
Galvenais nemieru un karu iemesls ir globālās ekonomikas problēmas – spekulāciju burbulis finanšu tirgos ir draudīgos apmēros pāraudzis reālo ekonomiku.
Viena no metodēm, kāda vēsturē jau neskaitāmas reizes ir lietota, lai novērstu ekonomikas krīzi vai tiktu no tās ārā, ir karš. Lieliski, ja šis karš ir svešā teritorijā, ar ātru uzvaru un mazām asinīm. Tik skaisti gan reti kad mēdz būt. Lai karu izraisītu, daudz nevajag – pietiek ar etniskām, reliģiskām vai ideoloģiskām pretrunām un sīku dzirksteli.
Vienīgais, kas vieš nelielu cerību uz kādu attiecību normalizēšanos starp Krieviju un Rietumiem 2015. gadā, ir tas, ka aizvien spēcīgāka kļūst Islāma valsts Sīrijā. Tā ir drauds gan Krievijai, gan ASV un ES. Un kopīgs ienaidnieks dažkārt satuvina.
Uz to šausmu fona, kāds ir Sīrijā vai tepat netālajā Ukrainā, Latvija šķiet kā laimes saliņa un mūsu problēmas izskatās sīkas.
Tomēr ziņu aģentūra „Bloomberg” kā vienu no 2015.gada potenciālajiem karstajiem punktiem izceļ arī Latviju, Lietuvu un Igauniju. Visas trīs Baltijas valstis iekļautas „Bloomberg” veidotajā „Pesimisma ceļvedī 2015. gadam”. „Bloomberg” nav šāds tāds kantorītis, bet vērā ņemama aģentūra, tāpēc ziņa, ka Latvija iekļauta vienā kompānijā ar Sīriju, Ukrainu un Afganistānu, pirmajā mirklī raisa neizpratni. Atkal paviršie Rietumu žurnālisti un nekompetentie eksperti, kas gudri spriež par valstīm, kurās nekad nav bijuši! Kas mēs par karsto punktu? Tad jau Zviedrija ir karstāks, jo tur īsā laikā nodedzinātas divas mošejas. Nemaz nerunājot par ASV, kur protestētāju sadursmes ar policiju pa gabalu neatšķiras no „maidana” batāliju ainām
Te tomēr, kā saka odesieši, ir divas lielas atšķirības. Nav jāšaubās, ka ASV varas iestādes tiks galā ar Fērgusonas nemieriem; tāpat Zviedrijā valsts vara piestrādās, lai mošejas nedeg bieži un dedzinātāji tiktu notverti un sodīti. „Pasaules pesimisma gidiem” no „Bloomberg” ir pārliecība, ka par nekontrolējamu masveida slaktiņu ASV vai Zviedrijas incidenti nekļūs.
Taču par Latviju viņiem šādas pārliecības nav. Jā, Latvijā pašlaik valda absolūts miers. Taču Latvijā ir šādas tādas pazīmes, ka noteiktos apstākļos var notikt piepeša situācijas pasliktināšanās, ar kuru Latvijas varas iestādes var netikt galā. Ja Latvijā politiķi būs stulbi – uzstāsies kā provokatori un ļausies provokācijām, Kremlim ļoti daudz kas var izdoties.
Zināms taču, ka Latvijā dzīvo daudz krievu. Krievijas prezidents Vladimirs Putins jau ne reizi vien savu agresīvo ārpolitiku ir attaisnojis ar nepieciešamību iet palīgā tautiešiem. Kremļa propagandā 2014. gadā Latvija ir bijusi baisa vieta, kur „atdzimst fašisms”. Histēriskie kaimiņvalsts televīzijas sarunu šovi savu darbiņu jau ir paveikuši – Krievijas sabiedrības acīs agresijai pret Latviju skaidrojums un attaisnojums jau ir gatavs.
Kā Latvijas varas iestādes domā turēties pretī šiem izaicinājumiem?
Latvijas varas pašreizējo eliti veido politiķi, kas tikuši pie varas ar primitīviem rusofobiskiem lozungiem, izmantojot Ukrainas krīzes tēmu kā vīģes lapu savu ekonomisko ideju mazspējas piesegšanai. Valdošā koalīcija nevis veic kādus centienus sabiedrības konsolidācijā, bet tieši otrādi – izturas pret partiju „Saskaņa” kā pret nepieskaramo pāriju, kura ieteikumus nav jāņem vērā. To redz šīs partijas elektorāts un secina, ka viņa intereses Latvijas valstī tiek ignorētas. Šis vēlētājs ir Latvijas krievi vai tā sauktie „krievvalodīgie”. Ir tikai jāpabrīnās, no kurienes šajā pilsoņu un iedzīvotāju grupā joprojām tik augsts lojalitātes un pat Latvijas patriotisma līmenis, kā augustā to rādīja valdības pasūtītā pētījuma rezultāti.
Ja Latvijas krieviski un latviski runājošie kļūtu auglīgi sadarbīgi un kā monolīts par Latvijas valsti, nekādam Putinam te nekas nespīdētu – visi kopā pateiktu: „Tu, puis, šeit nebāzies!”
Lai veicinātu integrāciju, vajadzētu, piemēram, paplašināt Latvijai lojālas informācijas telpu, taču priekš Latgales radio Saeima budžetā naudu neatrada.
No kurienes gan būs nauda? Par termiņuzturēšanās atļaujām Latvija ir ieguvusi jau miljardu eiro. Taču Latvijas vara ceļ sētu priekšā tiem, kas grib pirkt nekustamos īpašumus kopā ar termiņuzturēšanās atļaujām. Apmetušies šeit, viņi taču negribētu, lai Putins atnāk un atņem viņu Latvijā ieguldīto. No dažā laba varbūt var sagaidīt arī līdzdarbību tam, lai Putins neatnāk. Tomēr krievu disidenti un bēgošie miljonāri mūsu politiķiem ir „piektā kolonna” –priekšvēlēšanu kampaņās lietojams biedēkļa rekvizīts.
Bet nu labi. Ja jau Latvijas valsts integrācijas koncepcija ir „čemodāns – stacija”, tad vajag skarbus represīvus orgānus – augsta līmeņa spiegu atmaskotājus, līdz zobiem bruņotu policiju, lai savaldītu dusmīgus pūļus iekšpusē, armiju, kas spētu sakaut naidīgās kaimiņvalsts ordas uz robežas. Taču arī to Latvija nedara. Aizsardzības spēju stiprināšana ir vairāk verbāla un nākotnes formā nevis reāla stiprināšana. NATO vadītāju mājienus, ka katrai dalībvalstij derētu aizsardzībai atvēlēt vismaz 2% no IKP Latvijā nesaprot, jo laikam naktīs slikti mācījušies angļu valodu. Latvijā 2% aizsardzībai paredzēts atvēlēt tikai 2020. gadā. Bet Putins var arī negaidīt līdz 2020. gadam...
2014. gads bija „naida gads”, un būtu naivi cerēt, ka 2015. gadā pasaules politiskajā un ekonomiskajā telpā piepeši ienāks mīla, pārticība un miers. Bet ikvienam ir iespēja sākt Jauno gadu ar kādu labu apņemšanos, rūpēties par savu paša telpu, lai tā ir silta, paveikt kādu darbu, pateikt mīļu vārdu tuviniekam vai paziņam. Latvijā nesprāgst bumbas, neskan gaisa trauksmes sirēnas, netiek krauti kaudzēs līķi. Tā ir milzīga Dieva dota dāvana - laime, kādas nav daudzām tautām citviet pasaulē. Centīsimies šo dārgumu novērtēt un sargāt!