ASV ģenerālleitnants Bens Hodžs ir sacījis, ka ASV armija plāno nākamgad citās NATO dalībvalstīs izvietot 150 tankus, un daļa no šīs bruņutehnikas, iespējams, tiks bāzēta Austrumeiropā.
Tas nozīmē, ka daļa tanku varētu nonākt arī Latvijā. šādu iespēju nenoliedz arī premjere Laimdota Straujuma, sakot, ka Ādažos jau ir tanki, kas piedalās mācībās.
150 tanki nav liels skaits, ja lēšams, ka Krievijas rīcībā diezin vai ir mazāk par 20 000 tankiem. ASV tanki ir moderns bruņojums, un katrs šāds tanks ir neliels cietoksnis ar lielām iespējām iznīcināt visu ap sevi diezgan plašā diametrā, taču arī krievu tanki nav bleķa kastes un ir gana bīstami cilvēku nāvēšanas un tehnikas postīšanas ieroči.
150 ASV tanki drīzāk ir simbolisks žests nekā pasākums ar reālu militāru nozīmi, ja tiešām izceltos militārs konflikts. Tas jātulko kā ASV apliecinājums, ka gadījumā, ja pret kādu no NATO valstīm notiktu militāra agresija, viss NATO to uztvertu kā agresiju pret sevi un saskaņā ar NATO līguma 5. pantu steigtos palīgā.
Latvijas kā NATO un ES valsts statuss dod diezgan lielu drošību, taču paļauties uz 5. panta „lietussargu” vien nebūtu prātīgi. Redzams, ka, piekopjot agresiju Ukrainā, Krievija neiebrūk atklātā veidā ar savu armiju, bet liek lietā jezuītiskus paņēmienus – „zaļos cilvēciņus”, organizē, baro un apbruņo kaujiniekus. Latvijai ļoti nopietni jāapzinās risks, ka pret mūsu valsti var tikt likts lietā kāds tāds uzbrukums, kam tanki nebūs lietojami kā pretarguments. Latvijai jāsargājas pašai – tad NATO lietussargs to sargās. Latvijai jāveic savi mājasdarbi, jāstiprina sava armija, policija, specdienesti, informācijas telpa un kibertelpa.
Ir skaidrs, un to ir pateikušas amatpersonas augstākajā līmenī, ka Latvijā vai Baltijā netiks būvēta kāda grandioza militāra bāze. Tas arī nebūtu produktīvi. Liela bāze nozīmētu ne tikai drošību, bet arī tās pretmetu – jo militārs objekts automātiski nozīmē arī to, ka tas kļūst par mērķi Krievijas raķetēm. Otrkārt, pārspīlēta bāze deformētu reģiona ekonomiku tādā veidā, ka, kamēr ir bāze, tikmēr tas palīdz vietējā biznesa un darbaspēka rosībai. Taču, kad bāze aiziet, rosība paliek tukšām rokām. Pirms gadiem pieciem izcēlusies skarbā krīze Islandē lielā mērā sākās no tā, ka savulaik salā bija NATO bāze, kuras apgāde kļuva par teju vai piektdaļu ekonomikas. Pēc tam mainījās ģeopolitiskā situācija, tika izdomāts, ka bāzi vairs nevajag. Islandieši ātri pārorientējās un atrada citu ekonomikas vilcējzirdziņu – banku biznesu. Taču tad izcēlās globāla krīze, arī banku bizness sabruka un islandieši nonāca pagalam bēdīgā stāvoklī.
Latvija arī nav liela valsts – dabiski, ka sākotnēji lielas NATO bāzes būve būtu liels grūdiens ekonomikai. Bet tad, kad šāda bāze beidz eksistēt, cirks ir aizbraucis un cilvēki paliek sūkāt pirkstus.
Lai arī Latvija nav bagāta valsts un budžets ir saspiests kā bute, gribot negribot būs jāpalielina militārie izdevumi. NATO prasība ir, lai tie būtu vismaz 2% no IKP. Līdz šim Latvijas izdevumi aizsardzībai ir bijuši 0,8% - 0,9& robežās, apsolot, ka līdz 2020. gadam tie sasniegs 2% no iekšzemes kopprodukta. Būtu pilnīgi bezjēdzīgi palielināt izdevumus, neparedzot to saprātīgu izlietojumu un izšaujot naudu gaisā. Aizsardzības jēdziens ir plašāks par vienkārši armijas apgādi ar pulveri un patronām. Ir jēga tērēt naudu tā, lai tā vienlaikus rada ne tikai izdevumus, bet arī atgriežas ekonomikā kā pievienotā vērtība. Ja tiek stiprināta kiberdrošība, tad tā, lai no šīs drošības drošāka paliek ne tikai militārie objekti, bet arī valsts pārvaldes un biznesa vide. Ja tiek stiprināta zemessardze un armija, tad tā, lai tas veicina kareivju formu šūšanu, zābaku, zābaku šņoru un zābaksmēres ražošanu tepat Latvijā. Kareivjiem vajag ēst, bet tad apgāde ar pārtiku un pašas pārtikas ražošana jāuztic vietējiem ražotājiem, nevis jāved no Polijas un Nīderlandes.
Raugoties uz mūsu valsts politisko eliti, gan rodas bažas, vai sapnis par 2% IKP izlietojumu aizsardzībai tā, lai no tērētās naudas būtu labums arī Latvijas ekonomikai, nav utopisks. Elite ir radusi bez ierunām klanīties katram ārzemju padomdevējam, aizmirstot, ka būtu jāiestājas par savas valsts cilvēku darbavietām un algām. Ja Latvijā būs uzpūsta armija, bet cilvēki turpinās bēgt, meklējot darbu ārzemēs, no tā daudz drošāk nekļūs.