Latvieši bez interesēm

 
©f64

Vakareiropā par sankcijām pret Krieviju tiek daudz runāts, taču reālajās ekonomiskajās attiecībās nekas būtiski nav mainījies – Vācija turpina pirkt krievu gāzi, Francija nelauž līgumu par Mistral karakuģiem, Lielbritānija turpina apgādāt krievus ar visādu veidu militāro tehniku. Kareivīgie politiķi pļāpā pret Krieviju, bet uzņēmēji turpina tirgoties.

Tas ir pareizi – vieda tautas paruna saka, ka ar ienaidnieku nevajag kopā dzīrot, bet tirgoties vajag. Varbūt, ka gluži apgādāt krievus ar ieročiem nebija īsti labākais, taču tirgoties ir gudra doma. Pašlaik krievi ar ukraiņiem karo, taču kaut kad nākamajā vēstures pagriezienā atcerēsies, ka ir brāļi, un salabs. Latvieši tikai plakšķinās ar plakstiņiem un brīnīsies, kāpēc mums tā neiet.

Rietumvalstu valdības sankcijas pret Putinu taisa tādas, lai tās neradītu lielus zaudējumus savai ekonomikai. Arī Lietuva sazin kādā veidā ir iemācījusies šo spēli – Eiropas valstu starpā lietuvieši it kā izceļas ar niknu antikrievisku retoriku, bet reālajā dzīvē nesen saņēma lielas atlaides no Krievijas gāzes cenai. Lietuvieši Ukrainas, Moldovas un Gruzijas jautājumā skaidri apzinās savas valsts intereses – uzmetoties par demokrātijas eksporta starpniekiem, viņi plāno iespiesties šo valstu ekonomikā, nodrošināt lietuviešu uzņēmējiem peļņu.

Diemžēl no lielajām jukām postpadomju telpā Latvija nav pamanījusies gūt sev kādu izdevīgumu un uzprasās tikai uz zaudējumiem.

Latvijas valdošā vara nezina, kādas ir Latvijas intereses, ko Latvija grib panākt. Jau otro gadu desmitu Latvijas politiskā elite ļaujas plūdumam un paļaujas uz to, ko tai pateiks priekšā kāds rietumnieks – Starptautiskā Valūtas fonda eksperti, Ārvalstu investoru padome, Sorosa fonds, Eiropas Savienības klerki Briselē, NATO militārpersonas, ASV vēstnieks, Skandināvijas baņķieri. Visu šo ietekmes ļaužu priekšā mūsējie stāv miera stājā un liec muguras. Attiecībās ar Krieviju dažbrīd pat šķiet, ka mūsējie pārcenšas un Latviju iejūdz gan ratu, gan zirga priekšā – kamēr Vakareiropa un ASV tikai teoretizē par sankcijām, Latvijas amatpersonas jau praktiski ķeras pie attiecību bojāšanas ar Krieviju. Turklāt šī attiecību bojāšana ir bez mērķa, virziena un izdevīguma.

Kad Ventspils mērs Aivars Lembergs atgādina, ka Latvijai ir savas intereses, pret viņu tiek iedarbināta noriešanas mašinērija un represīvie orgāni. Pēdējās desmitgades laikā ar bezkaunīgu propagandu ir iegalvots, ka visi latvieši, kas ir turīgi, savu naudu ir nevis nopelnījuši, bet nozaguši, izspieduši. Tā kā vienlaikus pret visiem turīgajiem nevar vērsties, ir izraudzīts Latvijas uzņēmēju aktīvākais, redzamākais, enerģiskākais trijnieks, kuriem piekabināta oligarhu birka.

19. gadsimta otrajā pusē radās jaunlatviešu kustība – enerģiski uzņēmēji, bez kuriem diezin vai vēlāk maz rastos doma un ideja par Latviju kā valsti. Viņus skolās mēģina iztēlot kā ideālistiskus dzejdarus ar bāliem vaigiem, taču viņi bija uzņēmēji, kas prata nopelnīt naudu, lielu tās daļu atvēlot latviešu kultūrai, kopējas tautsaimniecības un politikas labumam. Jaunlatvieši uzsvēra, ka kapitāls ir pasaules valdnieks, ka latviešiem jāmācās tirgoties, jānodarbojas ar jūrniecību, ka uzņēmīgiem latviešiem jāiesaistās Krievijas saimnieciskajā dzīvē. «Tas nav tiesa, ka Dievs šo pasauli cilvēkam par vergu ieleju radījis. Viņš grib, tas ir viņa nolikts prāts, ka visiem cilvēkiem ir še pasaulē būs labi klāties. Viņš grib, lai visi ir še virs zemes laimīgi ir. Tas ir grēcīga aplamība šo pasauli ar viņas mantām apsmādēt, pats sev savu krustu uzlikt, caur kūtrību, nesaprašanu u. t. jpr. un tad, uz augšu skatīdamies, sacīt: tur, tur, tur būs visām bēdām gals. Tas ir grēks. Tev būs še virs zemes mantas sakrāt: tev būs par tavu labklāšanu gādāt…» ( Valstību un tautu ziņas. – Pēterburgas Avīzes, 1862, 2.)

Jaunlatvieši ieteica dažādus praktiskus priekšlikumus Latvijas kapitālistiskās attīstības sekmēšanai.

Labi, ka tolaik nebija feisbuka un tvitera. Jaunlatviešus latvieši noēstu bez sāls, jo ir kaitinoši, ka kāds no latviešu vidus paceļ galvu.

Divdesmitā gadsimta sākumā ar lieliem uzņēmējdarbības panākumiem izcēlās Augusts Dombrovskis, kas uzcēla Ziemeļblāzmas pili. Kad pirmo pili nodedzināja kazaku soda ekspedīcija, viņš uzcēla vietā jaunu pili. Mūsdienās, lai tiktu galā ar Augustu Dombrovski, nevajadzētu melno sotņu – medijos un sociālajos tīklos viņu nogānītu par oligarhu, nelaistu klāt pie politikas un izsmērētu pa zemi. Mūsdienās populāri ir citi dombrovski – Valdis, kurš ārzemju padomnieku acīs ar savas valsts izaugsmes bremzēšanu ir izkalpojies par kandidātu uz visaugstākajiem Eiropas amatiem, Vjačeslavs, kurš atklāti lobē ārvalstu uzņēmumus, panākot viņiem izdevīgus, bet Latvijas uzņēmējiem kaitīgus likumu labojumus. Augustam Dombrovskim mūsdienās klātos grūti. Kaut kā tā ir sanācis, ka doma par Latvijas interesēm ir izoperēta no kopējās apziņas un topā tā ieņem vienu no pēdējām vietām.