Pagājušās nedēļas beigās uz Rīgu bija attraukušies augsti kungi no Briseles – pats Eiropadomes priekšsēdētājs Hermanis van Rompejs un Eiropas Komisijas priekšsēdētājs Žozē Manuels Barrozu. Amatpersonas slavēja Latviju par pievienošanos eiro. Barrozu izteicās, ka Latvijas iedzīvotāju priekšā gribētu noņemt savu cepuri.
Cepuri viņš gan nenoņēma, jo cepures galvā viņam nebija, taču nav pamata domāt, ka šie vārdi amatvīram nenāca no sirds. Jo mēs, latvieši, esam apbrīnojami, unikāli. Augstie Briseles kungi pie mums atbrauca etnogrāfiskā ekspedīcijā, lai savām acīm pārliecinātos, vai tiešām dabā iespējams kaut kas tik neparasts kā latvieši.
Esam vienīgā tauta Eiropā, kas, ja tai sit pa vienu vaigu, pagriež ne vien otru, bet arī trešo un ceturto vaigu; nevis protestē un rūgst, bet prasa vēl: «Dodiet vēl rīkstes! Savelciet mūsu jostas vēl ciešāk!» Kamēr grieķi izgāja ielās un panāca, ka pusi viņu parādu noraksta, latvieši bija ar mieru maksāt procentus, kaut vai tiem aizdevumu nemaz neiedod. Latvieši ir ar mieru maksāt grieķu un portugāļu parādus, lai tikai varētu atsvabināties paši no sava lata. Citviet apsver, vai nevajadzētu no eirozonas lasīties projām, jo kuģis ir uztriecies aisbergam un pa visām vīlēm plūst iekšā ūdens. Tikmēr latvieši ir tikuši uz klāja un paukšķina šampaniešus lielā priekā, ka beidzot dabūjuši biļetes uz laimes zemi. Varbūt tieši latvieši būs tie, kas Titānika grimšanu apturēs, pašaizliedzīgi aizbāžot caurumus ar saviem ķermeņiem?
Latvieši ir klusējot piekrituši, ka viņiem nemaz neprasa tautas nobalsojumā izteikties par iestāšanos eirozonā. Latvieši par eiro nav kompetenti, toties ir specializējušies ļoti specifiskos jautājumos – piemēram, par drošības likumu grozījumiem savulaik bija tāds referendums, ka maz nelikās.
Latvijā krīze ir beigusies, tāpēc tā tagad ir stabili viena no vistrūcīgākajām valstīm ES; Latvijā ekonomika aug, tāpēc tajā tautas ataudzes indekss ir viens no negatīvākajiem pasaulē; Latvijai ir iedalīti viszemākie tiešmaksājumi lauksaimniecības platībām, tomēr zemnieki ar, sēj, ravē un novāc, nevis mētājas ar tomātiem un bloķē šosejas ar smago tehniku. Latvieši ir neparasti, brīnumdīvaini, var teikt, pat noslēpumaini.
Tāpēc, iespējams, Briselē un Strasbūrā pat tiks organizētas ekskursijas uz Latviju, lai ikviens eiroierēdnis varētu apmeklēt mūsu neticamo paraugzemi un apraudzīt superpacietīgos rūķīšus, dīvainos čuģikus latviešus, iepazīties ar viņu tikumiem un paražām un sajūsmināties.
Briselieši un strasbūrieši gan nebūs pirmie vēsturē, kas atklāj latviešus, jo jau ap 325. gadu pirms mūsu ēras latviešu priekštečus apmeklējis Masīlijas ģeogrāfs Pītejs, kurš stāstījis, ka mēs dzīvojot kokos, vācot dzintaru, sēnes un sēklas. Atzinīgi mūs vērtēja romietis Pūblijs Kornēlijs Tacits 98. gadā grāmatā Ģermānija, stāstot, ka aisti jeb latviešu senči ir ļoti strādīgi – kopjot labību rūpīgāk par kūtrajiem ģermāņiem. Tagad pēc 2000 gadiem vairāk nekā 200 000 strādīgu aistu vāc sēnes bijušajā Romas kolonijā Britānijā.
Garlībs Merķelis, rakstot par Vidzemes zemniekiem savā 1795. gadā izdotajā grāmatā Latvieši, novēroja viņa izpratnē šaušalīgu gadījumu – zemnieki bērnam devuši ēst ar baku baciļiem saindētu barību, lai tas ātrāk nomirtu. Latvieši pragmatiski sprieduši, ka labāk, lai bērns nomirst agrāk nekā vēlāk, kad būs apēdis daudz maizes. Merķelis to kļūdaini uzskatīja par jūtu trulumu, taču patiesībā jau 18. gadsimtā latvietis bija gatavs uzupurēties, viņam savs krekls nebija tuvāks par cita kreklu, viņš bija gatavs ciest, lai tikai citiem labi. Arī mūsdienās mūsu veselības aprūpes sistēmā trūkst naudas, lai finansētu operācijas bērniem, kam ir smagas vai retas slimības. Bet – lai! Galvenais, lai budžets izpilda Māstrihtas kritērijus, lai mūs uzņem eirozonā, lai atbrauc Barrozu un uzsit mūsu premjeram uz pleca par labi padarītu darbu.
Merķelis par latvieti rakstīja: «Trīsdesmit soļu attālumā no sava kunga, pat tikai vēl ejot garām tā namam, viņš noņem cepuri un saraujas čokurā – par palocīšanos to nevar saukt –, kad vien viņam uzmet acis. Tad viņš ar nodurtu galvu velkas klāt, lai skūpstītu kungam vai nu svārkus, vai kāju.» Tā vilkšanās klāt un skūpstīšana kaut kā šķiet kaut kur redzēta arī šajos laikos, tomēr cepuru mode un manieres kopš 18. gadsimta ir mainījušās.
Ja Merķelis būtu dzīvs, viņš brīnītos par latviešu panākumiem. Vai viņš to varēja paredzēt, ka būs laiki, kad cepuri noņem latviešu priekšā?