Pašlaik reitingi partiju apvienībai Vienotība sola daudz mandātu 10. Saeimā. Jautājums: kas notiks pēc vēlēšanām?
Vienotīgie pozicionējas kā spēks, kas bijis absolūti nevainīgs, valstij iekrītot trekno gadu bedrē. Tas gluži vai ar asarām acīs labo priekšgājēju kļūdas, proti, ceļ nodokļus un asiņaini griež jeb, premjera Valda Dombrovska valodā izsakoties – "vidējā termiņā fiskāli konsolidē budžetu".
Vienotība ir partijas Jaunais laiks idejiskais pēcnācējs, kas aizsūtījis uz politisko kapsētu savu tēvu un radītāju – politikas dīvaini Einaru Repši, kurš tagad ir atstumts un nav pat iekļauts vēlēšanu listē. Toties kopējās rindās iekļāvušies citi pie grēcīgās zemes nepiesaistīti spēki: populista Aigara Štokenberga Sabiedrība citai politikai un konjunktūrista Ģirta Valda Kristovska Pilsoniskā savienība.
Tomēr visšaubīgākais elements Vienotībā ir bijušās Dienas un Delnas darbinieces Sarmīte Ēlerte un Lolita Čigāne, kuru līdzšinējā karjera raksturojama ar vārdiem: propaganda, liekulība, destrukcija.
Snobiskā un ambiciozā Meierovica biedrība, no kuras nākuši Ēlertes cilvēki, var izrādīties liels klupšanas akmens pašai Vienotībai, kad tā pēc vēlēšanām sāks meklēt kopvalodu ar citām partijām par jaunas valdošās koalīcijas veidošanu un Dombrovska palikšanu līdzšinējā amatā.
Par bitēm un atbildību
Par bitēm nekad neko nevar zināt, tāpēc būtu priekšlaikus teikt, ka Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā (PCTVL, politiskajā slengā – zapčol) neiekļūs 10. Saeimā. Var iekļūt, un vēl kā!
Ja latvji būs kūtri un neies uz vēlēšanām, bet bišu fani aizies, PCTVL pārvarēs 5% barjeru kā likts. Tas gan kopējā ainā neko nemainīs, jo neviena partija ar PCTVL par kopīgu koalīciju nerunās. PCTVL izredzes iekļūt Saeimā pēdējā laikā ir paaugstinājusi Tatjana Ždanoka, kas kļuvusi par galveno pasākuma lokomotīvi. Ždanoka ir personāžs, ko elektorāts atceras, atšķirībā no iepriekšējiem runasvīriem, kas bija mazāk pazīstami.
Tikai brīnums var glābt partiju apvienību Atbildība, kurai reitingi nav spoži, bet kas ir apmēram tūlīt aiz tiem pieciem sešiem, kas iekļūst Saeimā stabili. Šīs apvienības kodols – Latvijas Sociāldemokrātiskā strādnieku partija, bet tās līderis – Jānis Dinevičs. Viņš ieguldījis milzu darbu, lai pierunātu, iekļautu, pievienotu un izveidotu vairāku lielāku un mazāku partiju apvienību, kuras kopējais nosaukumu ir Atbildība.
Programmatiski šī ir vienīgā īsteni kreisā liste, taču Latvijas politikas process jau 90. gadu sākumā ir sācis (un izskatās, ka arī turpinās) lidot kā putns ar vienu spārnu – bez kreisā elementa. Diemžēl sociāldemokrātus joprojām velk uz leju to priekšvēsture – skarbā šķelšanās bojāristos un nebojāristos.
SC raušas ārā no opozīcijas
Politisko partiju apvienība Saskaņas centrs (SC) ir partija, par kuru tradicionāli balso krievvalodīgie, taču ekonomiskās politikas spektrā tās vieta ir grūti identificējama.
Saskaņas centrs pārstāv plašu interešu slāni – sākot no sociāli trūcīgajiem un beidzot ar zelta ķēdēm apkarinātiem kupčiem, taču lielu pretrunu apvienības iekšienē nav. Kāpēc? Tāpēc, ka nav bijis lielas varas, ko dalīt. SC cenšas sevi pozicionēt kā sociāldemokrātisku partiju un atkratīties no etniskās krievpartijas birkas. Tas piepulcējis pat nelielo SDP, kas izveidojusies pēc nesaskaņām ar Latvijas Sociāldemokrātisko strādnieku partiju. Savukārt ēnu kabinetā Saskaņas centrs iekļāvis ļaudis ar izteikti latviskiem uzvārdiem (taču tradicionālais elektorāts tik un tā tos cītīgi izsvītros ārā). Starp SC naudas avotiem ir dažs bažas raisošs sponsors – piemēram, Ventspils uzņēmējs Oļegs Stepanovs, kam ir sava loma diezgan neķītros varas ietekmēšanas procesos.
Vēlēšanās SC prognozē labu rezultātu – vismaz 20 vai vairāk mandātu, iespējams, tā būs pat lielākā frakcija 10. Saeimā.
Tomēr tas negarantē simtprocentīgu iekļūšanu valdošajā koalīcijā, kaut gan SC nav vairs arī atstumtais pārijs (demonstratīvs naidnieks tam ir tikai Visu Latvijai – TB/LNNK un daža Vienotības iekšfrakcija). Jau šobrīd Par labu Latviju dala varu ar SC Rīgā. Nila Ušakova un Aināra Šlesera tandēms demonstrē lielisku saprašanos – pēc Ušakova kļūšanas par mēru zeme nav atvērusies.
SC lokomotīve un premjera amata kandidāts Jānis Urbanovičs ir pieredzējis politiķis, taču par premjeru visticamāk nekļūs – SC jau pieder Rīgas mēra krēsls, bet divi augsti amati vienai partijai tā kā būtu par daudz...
Zaļzemnieku optimisms
Zaļo un zemnieku savienība (ZZS) var diezgan optimistiski raudzīties uz 10. Saeimas vēlēšanu rezultātiem, jo sociologu reitingi tai ir gana labi. ZZS parasti ir diezgan pavāja Rīgā, toties tai ir daudz atbalstītāju citviet Latvijā.
ZZS jau otro reizi ir nominējusi kā savu Ministru prezidenta amata kandidātu Aivaru Lembergu, un ir skaidrs, ka nevilsies. Pagājušajā reizē ZZS bija patiesi drosmīga, jo nezināja, kā vēlētāji uztvers "smagos noziegumos apsūdzētā", pat cietuma pagrabā iespundētā Ventspils mēra nominēšanu par savu galveno vilcēju. Tomēr tagad, pēc četriem gadiem, kā kāršu namiņi ir sabrukušas jau vairākas konkurentu inspirētās krimināllietas un ZZS sasaiste ar Lembergu vairs nav riskanta. Arī ZZS līderi (Augusts Brigmanis un citi) ir pieredzējuši. Turklāt laika gaitā viņi ir kļuvuši viltīgi. Varētu teikt tā – ja kāds uzbrūk ar cirvi, ZZS izliekas par galertu un uz destrukciju atbild ar konstrukciju. Zaļzemnieku stilu var salīdzināt pat ar aikido – proti, izmantot pretinieka spēku pret viņu pašu.
Runājot par ZZS, jāuzsver vēl kāda būtiska nianse – nākamās valdības koalīcijas veidošanas procesā tiem piederēs t.s. zelta akcija. Proti, savienība spēj sadarboties gandrīz ar visām partijām – gan ar Vienotību, gan Saskaņas centru.
Protams, tas var kaitināt, bet savu mērķi – atrasties varas pozīcijās – ZZS allaž sasniedz. Tajā pašā laikā šis politiskais spēks pamanās neapskādēt savu reputāciju ar pārmēru graujošiem korupcijas skandāliem un nekļūst par galveno peramo puiku starp pārējām partijām. Jā, ir bijuši daži ministri vai deputāti, kas izgāžas, bet tos partija pratusi pastumt malā.
Par labu Latviju – var sanākt pastāvēt pie ratiem.
Gan jau intensīvā kampaņošana nesīs augļus un politiskā apvienība Par labu Latviju būs 10. Saeimā – turklāt ar pretenziju iekļauties nākamās valdības sastāvā.
Politisko spēku apvienības Par labu Latviju līderis Ainārs Šlesers kā dzēšlapa ir uzsūcis savā partijā jau vairākus politiskās cīņas veterānus. Atgādināsim, sākumā tas bija Latvijas ceļš ar Ivaru Godmani priekšgalā. Tagad klāt nācis kādreizējo varenību izzaudējušais Tautas partijas dibinātājs Andris Šķēle. To varētu dēvēt arī par savdabīgu, politiskajai videi neraksturīgu cēlsirdību, jo vispār jau Šlesera buldozers tīri labi spēj iztikt bez liekas kravas.
Skaidrs ir viens – Par labu Latviju ir vēlētāju politiskās gaumes jautājums, bet gaumes, kā zināms, mēdz būt dažādas. Vieniem viņi ir (un paliks) ļaunie kampēji, kas sagrābušies, sazagušies un nolaiduši uz grunti visu valsti. Citi Šleserā redz enerģisku, neordināru politiķi, kura kājas spiediens uz gāzes pedāļa ir bijis kas labāks nekā kritizēšana, bremzēšana, gaušanās un nekā nedarīšana. Jāpiebilst, ka Šleseram pārāk neinteresē tie, kas ir pret viņu. Buldozers rūcina tā, lai viņu ievērotu paša elektorāts.
Pateicoties Lato Lapsas priekšvēlēšanu grāmatai Šofera dēls – minhauzens, Šlesera akcijas fanu acīs ir pat vēl cēlušās – žēli apraudoties par savu asiņaini grūto bērnību, Šlesers ieguvis vēl vienu papildu šķautni savam tēlam. Sak, šis politiķis ir ne tikai izšauta raķete un monstrozs buldozers, bet, izrādās, arī cilvēciski silta būtne. Skatoties uz nākotni, iespējams, ka politisko spēku apvienība Par labu Latviju varētu iekļauties nākamajā valdībā, taču tikpat labi koalīcija var izveidoties arī bez viņiem – apmēram tāda pati, kāda tā ir pašlaik. Tad gan var sanākt pastāvēt pie ratiem.
Ne tikai tribīnes rēcēji, bet arī politiķi
Ja reitingi neviļ, apvienība Visu Latvijai - TB/LNNK kļūs par gluži ietekmīgu frakciju nākamajā parlamentā.
Ikvienā tautā nacionālisma sēkla vislabāk dīgst divās vecuma grupās – pie vecīšiem un jaunekļiem. Ilgu laiku šīs paaudzes nekādi nevarēja saprasties, līdz ar to gan Visu Latvijai, gan TB/LNNK virzījās pa skuju taku uz netikšanu 10. Saeimā. Taču, pateicoties partiju apvienībai Vienotība, gadījās negaidīta veiksme. Proti, tā atteicās ņemt savā paspārnē, pasūtot divas mājas tālāk, gan tēvzemiešus, gan jaunos censoņus – Raivja Dzintara lāpnešus. Tā nu tēvzemieši ar dzintariešiem aiz dusmām apvienojās un piepeši kļuva par vērā ņemamu spēku.
Saradošanās procesa eiforija iedvesusi ticību arī vēlētājiem, ka tagad apvienība ir liste, par kuru var droši vēlēt, neriskējot pazudināt savu balsi daudzo mazpartiju jūklī.
Runājot par kompanjoniem Saeimā, skaidrs, ka sava antikrieviskā mugurkaula dēļ vislatvijas tēvzemnieki nevarēs sadarboties ar Saskaņas centru. Toties Vienotība gan būs tādi kā nomināli tuvākie draugi (vismaz tas apvienības gals, kas dzidri dzindzina nacionālo zvaniņu). Tiesa gan, personāliju līmenī var rasties pretrunas, jo diez vai politiķiem būs aizmirsies tas, cik neiecietīgi savulaik notika Ģ. V. Kristovska un tēvzemiešu šķiršanās process.
Visu Latvijai - TB/LNNK reitingu mazliet uzlabojis LR satiksmes ministra Kaspara Gerharda nacionālais izgājiens no TV5 studijas, kad viņš atteicās runāt krieviski. (Diemžēl apvienības reputāciju ir pabojājis tēvzemietis Emīls Jakrins, kurš izgāzās, šantažēdams LTV Ziņu dienesta vadītāju Mareku Gailīti.) Atskatoties uz pirmsvēlēšanu laiku, atzinīgi jāvērtē nacionālās listes pašuzupurēšanās, neizmantojot nekādas provokācijas un nekurinot etniskas dabas histēriju, lai pievērstu sev uzmanību – protams, tas būtu vieglākais ceļš uz vēlētāju prātiem. Tātad Visu Latvijai - TB/LNNK rindās ir ne tikai tribīnes rēcēji, bet arī politiķi, kas saprot, ko runā, kad tēma ir finanses un ekonomika. Piemēram, Roberts Zīle.