"Uzskatu, ka prokurora darbu var tikai kādu noteiktu laika posmu pildīt. Arī ģenerālprokuroram divi termiņi ir daudz – 10 gadi vienā šādā amatā. Tur var zust paškritiskums, Dievs vien zina, kas var notikt," vēl 2008. gada rudenī intervijā žurnālam Rīgas Laiks sacīja ģenerālprokurors Jānis Maizītis.
Knapi pusotra gada laikā Maizītim paškritiskums ir zudis, un turpmākās norises tiesiskuma druvā nu ir atdotas Visaugstākā rokās.
Tomēr satraukties nav par ko – jo nupat ir nodibinājusies jauna politisko partiju apvienība un tai klāt vēl arī biedrība, kas savā pulkā ir uzņēmusi Zigfrīda Annas Meierovica astrālo ķermeni. Un kāpēc gan tai neuzņemties arī Dieva funkcijas?
Uzskatīsim, ka Maizītis intervijā toreiz būs kaut kā šķībi pārteicies vājuma brīdī.
"Tev nebūs savu amatu pamest! Tu vēl neesi izpildījis savu misiju!" pēc tam būs skanējis ne ta no debesīm, ne ta no Sarmītes Ēlertes un viņas domubiedru ofisiem.
Tā kā Maizītis nav akls un ir redzējis, kas mēdz notikt ar tiem, kas nepaklausa, viņš uzreiz apklusa runāt par savu iespējamo nekandidēšanu un nosolījās – ja Augstākās tiesas priekšsēdētājs Ivars Bičkovičs viņu aicinās, tad ies un uzņemsies dzert rūgto amata biķeri vēl piecus gadus.
Ar ļoti lielu iespējamības procentu var prognozēt, ka Bičkoviča vistuvākajā laikā nosauktais kandidāts ģenerālprokurora amatam būs Maizītis. Ja nenosauks, tas tad nu gan būs debesu brīnums.
Te pat nav gara acīm jāiztēlojas, kas un kā viņu uzrunāja, jo tas, ka viņam jānosauc Maizītis un tikai Maizītis, netika pausts kaut kur savrup no ļaužu acīm Sinaja kalnā, bet absolūti atklātā tekstā – Jaunā laika un Vienotības saietos, svētku sabantujos un paziņojumos. Lai Bičkoviča kungam uzlabotu atmiņu, vairākas reizes atkal un atkal nejauši aktualizējās viņa poļu vecmāmiņas jautājums un čekas kartītes numuriņš. Nenosaukt Maizīti Bičkovičam būtu tas pats, kas mesties iekšā badainu lauvu bedrē un cerēt palikt nesaplosītam.
Tiesa gan, arī paklausot politiķiem, Bičkovičs tiem mīļš uzreiz nekļūs, tomēr sitīs tie viņu mazliet maigāk. Jo, raugi, tām aprindām, kas apņēmušās pat tādus darbus, kā orientēt Austrumus uz Rietumiem un nodrošināt pilnīgu un galīgu gaismas uzvaru pār tumsas spēkiem, ceļā uz tiesiskuma templi ir palikuši daži mazi traucēklīši – faktiski jau pati tiesa kā tāda ļoti traucē. Kur gan tas der, ka jo daudzi Vienotības politiskie konkurenti joprojām staigā uz brīvām kājām? Zināms taču, ka vienīgi bezvainīgi ieņemtajai Vienotībai pieder tas spēks un vara spriest, kurš taisnīgs, bet kurš smagos noziegumos apsūdzams. Bet čammīgā tiesa pasākumu velk garumā, kaut ko tur izskata, pat attaisno! Šajā laikā, kad nepieciešamas progresīvas pārmaiņas, tiesa faktiski ir lieks posms, kuru derēja likvidēt fiskālās konsolidācijas un finansiālās stabilitātes vārdā.
Baisi kļūst, iedomājoties vien, kas notiktu, ja prokuratūra sāktu pildīt ne tikai politiskos pasūtījumus, bet arī sāktu nodarboties ar to, ar ko prokuratūras parasti nodarbojas – ar likumības uzraudzību. Tad taču varētu gadīties tā, ka prokuratūra jau uzreiz pamanītu tādus Satversmei pretī runājošus likumus kā, piemēram, pensiju nost ņemšana. Tādas prokuratūras ģenerālprokurors varbūt neskrietu ārā no valdības sēžu zāles, kad tur sāk lemt par Parex bankas pārņemšanu. Un par cilvēktiesību ievērošanu arī sāktu rūpēties šāda prokuratūra, nevis tikai par to pārkāpšanu.
Kam vajadzīga šāda prokuratūra? Maz, pavisam maz starp tautas priekšstāvjiem ir tādu, kam gribētos riskēt ar kvalitatīvi citādu prokuratūru un kādu citu Maizīti. Tad jau labāks šis pats – šis ir vismaz prognozējams.